Pasaka par brīnumdara mācekli - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Viens vīrs, kurš uzlabo savu meistarību, ir daudz vērtīgāks nekā piecdesmit sprediķotāji par meistarību. Knuts Roke

Pasaka par brīnumdara mācekli

Pasaka par brīnumdara mācekli

Runā, ka pasaulē vēl saglabājušās brīnumainas vietas, kuras zina tikai retais, tur nokļūstot, cilvēki kļūst brīnumdari. Kādā tādā vietā, starp pūkainiem mākoņiem, spožām zvaigznēm un dziedošiem vējiem atradās pils. Šajā pilī dzīvoja gudrs brīnumdaris ar saviem mācekļiem. Lai kļūtu par brīnumdara mācekli un apgūtu maģijas pamatus, pietika atrast pili. Bet, lai pats kļūtu par brīnumdari, bija nepieciešams vai nu izzināt sevi, vai iemācīties saprast citus, vai arī atrast savu ceļu dzīvē.

Daudzi atnāca uz pili un apguva maģijas mākslu. Vieni atrada sevi, citi iemācījās saprast zvēru, putnu, koku, mākoņu un cilvēku valodu, vēl kāds cits iemācījās iet savu ceļu dzīvē – katrs šajā pilī atrada to ko meklējis un pēc kā tiecies. Pēc katra mācekļa, kurš sasniedzis pili, palika leģenda. Vienu no tām mēs varēsim uzzināt tagad.

Kāds no mācekļiem jau ilgu laiku apguva maģiju un zināja daudzus tās likumus. Viņš labi saprata dažādas valodas un viegli varēja tajās sarunāties. Viņš pilnībā iepazina sevi un iemācījās patstāvīgi mainīties un pilnveidoties. Bet viņš nekādi nevarēja saprast, kāds ir tā patiesais dzīves ceļš.

Māceklis gāja pie brīnumdara un teica: “Es daudz ko zinu un daudz ko protu, bet man ir grūti saprast, kurš ir mans ceļš”.

“Kādu virzienu tu savam ceļam esi izvēlējies?” jautāja brīnumdaris. Māceklis ilgi klusēja un tad pēkšņi saprata, ka nekad nav domājis par savu ceļu un pat nevarēja iztēloties, tieši kāds ceļš viņam vajadzīgs.

“Mūsu pilī ir kāds augsts tornis. Vieni to sauc par gudrības torni, citi to uzskata par atklāsmes vietu, vēl citi godā par atbilžu virsotni. Daudzi ir kāpuši tā virsotnē un kāpuši lejā. Vieni ar atbildēm, citi ar vēl vairāk jautājumiem. Katrs atrada tur to, ko meklējis. Ja vēlies, mēģini arī tu,” māceklim teica brīnumdaris.

Kad māceklis iegāja tornī, tad zāles centrā, kas atradās pirmajā stāvā viņš ieraudzīja grāmatu. Tā bija burvju grāmata. Burtu vietā bija koši attēli, piepildīti ar skaņām un smaržām. Viņš atvēra grāmatu un ieraudzīja savu nelielo, mājīgo istabu, senās, smagās, vietām no lietošanas padilušās grāmatas, kuru fragmentus viņš zināja un atcerējās no galvas. Viņš redzēja burtnīcas, kurās viņš ierakstīja visas savas domas, novērojumus un atbildes un vēl daudz ko citu, kas bija viņam apkārt, kamēr viņš mācījās.

Uzkāpis torņa otrajā stāvā, brīnumdara māceklis atkal ieraudzīja burvju grāmatu. Un atkal burtu vietā tajā bija daudz brīnumattēlu. Šoreiz attēlos viņš ieraudzīja sevi daudz lasām, viņš redzēja sevi katru dienu ejam uz tuvējo mežu, lai parunātos ar tā iemītniekiem un vēlreiz praktizētos prasmē klausīties, saprast un runāt. Viņš redzēja, kā kopā ar citiem mācekļiem, spēlējot dažādas spēles un izpildot uzdevumus, viņš atklāj dauz ko jaunu un vēlreiz pārliecinās par dauz ko jau iepriekš zināmu. Viņš redzēja vēl daudz no tā, kas piepildīja katru pilī pavadīto dienu.

Uzkāpjot trešajā stāvā, māceklis jau zināja, ka ieraudzīs tur brīnumgrāmatu, un nojauta par ko šoreiz stāstīs attēli. Skatoties uz tiem, viņš saprata, cik daudz jau prot, kādas brīnumainas spējas viņam piemīt, cik viegli tam izdodas saprast zvēru, putnu, vēju un dažādu cilvēku valodu. Māceklis saprata, kāda mērķtiecība un neatlaidība tam piemīt, lai mācītos un pilnveidotos. Viņš redzēja, cik ļoti mācību laikā ir izmainījies, pateicoties savai atmiņai, uzmanībai, prasmei klausīties, redzēt un atšķirt dažādas nianses apkārtējā vidē.

Ceturtajā stāvā, skatoties uz grāmatu, brīnumdara māceklis aizdomājās par to, kāpēc viņš dara to, ko dara? Kas tik svarīgs un vērtīgs ir viņā? Kas liek meklēt savu ceļu dzīvē? Kāpēc ir tik svarīgi atrast savu ceļu un no kā tas ir atkarīgs? Uz ko viņš pats cer un kam tic?

Atverot burvju grāmatu piektajā stāvā, brīnumdara māceklis ieraudzīja sevi tādu, kāds viņš bija pašlaik: ziņkārīgu, zinātkāru, uzstājīgu, talantīgu, atvērtu, gandrīz jau brīnumdari, cilvēku kurš meklē savu ceļu dzīvē.

Un uzkāpis pašā torņa virsotnē, viņš bija ļoti izbrīnīts – tur nebija ne zāles, ne grāmatas. Māceklis stāvēja torņa laukumiņā un visa pasaule bija atvērta viņa priekšā. Un tad viņš domāja: “Kur es gribu virzīt savu dzīves ceļu? Kāds es kļūšu, ejot pa šo ceļu pēc 3, 5, 10 gadiem? Ko es varu dot šai milzīgajai, brīnumainajai pasaulei?” Un tad kādu brīdi viņš juta, ka ir īsts brīnumdaris, kurš iet pa savu dzīves ceļu un ir kaut kā lielāka sastāvdaļa. Tā māceklis brīdi stāvēja visaugstākajā tornī un kaut kas jauns, vēl neizpētīts, bet ļoti tuvs, vienkāršs un saprotams atklājās viņam.

Atkal viņš bija piektajā stāvā un ar lielu interesi atvēra burvju grāmatu. Un, vai nu viņš bija sācis redzēt savādāk, vai grāmatas attēli bija izmainījušies, vai arī agrāk viņš ne visu pamanīja, bet tikai tagad, skatoties attēlos, viņš redzēja, ka ir kļuvis par citu cilvēku. It kā viņā nekas nebija mainījies, it kā viņš bija palicis tāds pats kā agrāk, un tanī pat laikā sajuta sevi kā kaut ko pavisam citu, pavisam jaunu.

Ejot lejā cauri visiem stāviem, viņš atklāja jaunas brīnumgrāmatas un atrada tajās daudz ko tādu, ko agrāk nebija pamanījis.

Leģenda klusē, kādu ceļu sev izvēlējās jaunais brīnumdaris, bet ir zināms ka pasaulē vēl ir saglabājušās brīnumainas vietas par kurām zina tikai nedaudzi, bet tur nokļūstot ļaudis kļūst brīnumdari…
 

<< atpakaļ

Mūsu klienti