Eiforija un izmisums līderu apmācībā - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Cilvēka prāts, kurš tiecas jaunas idejas virzienā, nekad neatgriežas tā sākotnējā izmērā. Olivers Wendels Holms

Eiforija un izmisums līderu apmācībā

30.01.2008 Aiva Alksne

Publicēts:
Žurnāls „Marta”, 2008. gada 30. janvāris.

Tik vilnoša ir iespēja gūt panākumus visās dzīves jomās! Pēkšņi būt uzņēmīgam un zināt savu vērtību! Mainīt attiecības ar cilvēkiem apkārt! Tam radīti līderisma kursi.

Pēc tam, kad politiķis un ministrs Edgars Zalāns (tas pats, kurš tika virzīts premjera amatam), skaļi pavēstīja, ka ir absolvējis līderisma kursus, daudzi sajuta vēlmi kļūt par līderiem. Padzirdējuši, ka pieminēta mērķu sasniegšana, dažs labs tos noturēja arī par NLP apmācību, pat neattopot, ka līderu apmācībā cilvēki visbiežāk nokļūst ar radu, draugu un paziņu gādību, jo šī biznesa paplašināšanās pamatā ir tīkla mārketinga princips – tev noteikti jāiesaista citi cilvēki. Pēc tam daži no visas sirds tic, ka akadēmija ir vislabākais, kas ar viņiem dzīvē noticis.

«Viņi tur ir mācījušies!»

 

Noteikti iesaku!
Jānis, fotogrāfs, izmācījies divus no trim līmeņiem.


Ja draugam būtu jāizstāsta, kas ir līderisma apmācība, ko tu teiktu?
Tas ir tāds kā kurss, mēs paši sakām – treniņš, kurš trenē tevi pašu, dodot iespēju pilnveidot tās īpašības, kuras gribas sevī attīstīt, pilnveidot un sasniegt tos mērķus, ko vēlies sasniegt. Paskatīties uz sevi no malas – kādas kļūdas pieļauj attiecībā pret citiem cilvēkiem. Tas ir vērtīgi. Tas kalpo arī kā spogulis, jo tu redzi, kāds esi patiesībā. Zini, kā, bieži domājam – ai, kāpēc viņi tā pret mani? Kāpēc viņi tā par mani domā? Visam ir savi iemesli procesos un darbībās, kuras veic. Man tas bija ļoti vērtīgi – paskatīties, kāds esmu es pats, jo arī es domāju – tie citi ir ne tādi, kā vajag, īstenībā esmu baigi foršais! Kursos sāc ievērot un saprast arī savus mīnusus.
Kāpēc tieši līderu apmācība?
Man labs draugs teica – Jāni, «davai»! Baigi foršais kurss! Varēsi nopelnīt vairāk naudas! Pirmais līmenis maksāja kādus 200 latus, laikam pat vairāk. Piecu dienu laikā tā bija milzīga nauda. Tas bija pirms diviem gadiem. Viņš saka – bet tu nopelnīsi vairāk!!! Ja es tagad atbildētu – tās zināšanas, ko esmu tur ieguvis, to pieredzi un atvērtību naudā vispār nevar izmērīt. Dažreiz ir problēmas, kas mums sāp, piemēram, sāpīgas attiecību sekas, kas neļauj neko tālāk attīstīt. Nav izpratnes, kas ir laiks – ir vērtīgs, nav vērtīgs? Kā tu to pavadi? Kādas izvēles dzīvē izdari? Tas ir būtiski. Kas var būt vērtīgāk par to, kā pašam veidot tādu dzīvi, kādu pats gribi. Vēl es šos kursus raksturotu ar atklātību, un tas man arī visvairāk tur patīk. Tieši atklātība pēc tam palīdz ik uz soļa. Tur to palīdz sasniegt visaugstākajā pakāpē. Iemācās sajust, kā tas ir, ka pasaki no sirds un to, ko domā.
Tavs lielākais ieguvums?
Ja pirms tam man bija komunikācijas problēmas darbā, tad pēc tam tās kļuva daudz mazākas. Pēc akadēmijas mana finansiālā dzīve strauji «gāja uz augšu» – vienā brīdī nopirku dzīvokli un mašīnu. Un arī iekšējā pasaule. Mēs sevi prezentējam uz katra soļa. Kāda ir cilvēka psiholoģija? Ienāk svešs cilvēks istabā, un tu skaties – kas viņš ir, ko viņš grib un kāds viņš ir. Ja jūties kā „štrunts”, kā mazvērtīgs produkts un nevienam nevērtīgs, tad tāds arī izskaties. Tad nevari arī sūdzēties, ka pret tevi tā izturas. Skatos, cilvēki, kas strādā līdzīgā jomā kā es... Ja viņiem būtu šī pieredze un zināšanas, viņi varētu vairāk sasniegt. Te ir runa par pašapziņu un to, kā sevi prezentē. Ja tu jūties tā, kā sevi prezentē, un sevi prezentē tā, kā jūties, tad viss ir kārtībā!!! Jo nav diskomforta – tu zini, ko gribi un ko vari.
Esmu novērojis, ka cilvēkiem par līderu apmācību izveidojies pilnīgi nepareizs priekšstats, un tas ir stulbi. Bet kas var būt labāk, kā izkopt savus mērķus? Ne jau smadzenes tur borē vai kāds stāsta, kas tev jādara. Tu pats izvēlies, kas tev ir svarīgākais un ko gribi sasniegt.
Vai kādam tavā grupā tas arī nederēja?
Karā projektā vienmēr ir viens, divi cilvēki, kas visiem «čakarē» smadzenes. Beigās vai nu viņi salūst, jo saprot – „okey”, mēs ejam tālāk visi kopā, viss forši vai arī aiziet prom un zaudē.»

Pamatīgi pārbijos
Inese, projektu direktore reklāmas aģentūrā.


«Kad sākās epopeja ar Zalānu, atcerējos, ka arī mani reiz friziere mēģināja pierunāt stāties līderisma kursos. Mēs bijām diezgan ilgi pazīstamas, un katru reizi, kamēr viņa krāsoja matus, grieza tos un veidoja, mēs allaž pačalojām par šo un to, īsti neko. Bet reiz, ar neprātīgu jūsmu acīs, viņa stāstīja, ka grib man ko nosūtīt, un prasīja manu e- pasta adresi. Teica, tas esot kas bezgala interesants, man taču psiholoģija patīkot, man noteikti tas jāredz! Pēc tam man e-pastā blāķiem pienāca materiāli par līderu apmācību. Pirms tam mēs abas nekad nebijām kontaktējušās ārpus maniem friziera apmeklējumiem, bet te, piepeši, viņa zvana, prasa, vai esmu saņēmusi, ko viņa man sūtījusi. Jutos diezgan apmulsusi. Principā man viņa kā cilvēks pat ļoti patika, bet tā fanātiskā vajāšana, kas sekoja pēc tam, mani vienkārši biedēja. Pirmā vēlēšanās – tikai bēgt. Visvairāk mani pārbiedēja viņas vārdi: «Bez šiem kursiem es neko savā dzīvē nebūtu sasniegusi. Vispār neko!» Kaut pati ļoti mērķtiecīgi piepildīja mērķi atvērt savu frizētavu, un tam nebija pat visniecīgākā sakara ar ļoti neilgu laika periodu ilgstošiem kursiem. Baidījos, vai mana neiesaistīšanās nesabojās attiecībās, bet kaut kā viss nogludinājās. Visticamāk, viņa atrada kādu citu manā vietā un nomierinājās. Bet, ja godīgi – atvairīt viņas fanātisko uzmācību man prasīja ļoti lielu spēku.»


«Tā tas izskatās no malas...»


Viņu dēļ aizgāju no darba!
Signe, datorgrafiķe.


«No iepriekšējās darbavietas, kas bija saistīta ar pasākumu organizēšanu, aizgāju tikai tāpēc, ka no 15 darbiniekiem, kas mēs tur bijām, kādas divas trešdaļas bija izgājuši līderu apmācības skolu. Protams, tam ir izskaidrojums, jo katram, kas tur mācās, ir pienākums iesaistīt vēl divus cilvēkus.
Raugoties uz šiem līderiem, šķita – tā ir kā sekta vairākos līmeņos. Vispirms izgāja viens kolēģis, pēc tam otrs un pēc laika konstatē – viņi abi runā ar vienādām frāzēm. Piemēram, ja bija runa par darba samaksu, atskanēja teksts – tu saņem tik, cik pašlaik Kosmoss tev var piešķirt. Paši ticēja, ka visu var, jo ir bezgala „krutie”. No malas tas viņu ārkārtīgais pozitīvisms, sirsnība un laipnība izskatījās visai uzspēlēti, un intrigas kā bija, tā bija. Acīs ir «čau, čau», bet aiz muguras – tāpat aprunāja. Vēl zīmīgi – vadītājam trīs reizes varēju uzdot kādu būtisku jautājumu, bet atbildē tik un tā «tika liets ūdens», un pieminēts Kosmoss. Varēju tikai noskatīties, kā viņi viens otru neizlaida no redzesloka – mums noteikti jāsatiekas, jāparunājas; ja vienam parādījās kāda problēma, tad pārējie teica – mēs to noteikti spēsim atrisināt. No vienas puses, šie cilvēki tiešām bija drošāki un par sevi pārliecinātāki, bet, no otras puses, nepameta sajūta, ka viņos tas līderisms ir panākts mākslīgi. Nē, mani iesaistīt viņi nemēģināja. Izskatījās, viņi uzmācās tiem, kas parādīja kādu savu vājo vietu. Apmēram tā – ak, tā, tev ir problēma?! Mēs tev palīdzēsim!»


Tas notika 100 cilvēku pūlī!
Simona, studējusi psiholoģiju, strādā valsts iestādē.


«Pirms gada «izgāju» līderu apmācības pirmo pakāpi. Lai ietu tālāk, man obligāti bija jāatved divi jauni dalībnieki. Tas parasti nozīmē visādos veidos piestrādāt un viņus apstrādāt. Neiesi jau uz ielas klāt pie svešinieka – tu meklē paziņu un draugu lokā. Bet man nepatīk kādu kaut kur iesaistīt šādā veidā – kā varu būt pārliecināta, ka šī akadēmija viņam der?
Arī mani uz kursiem aizveda draudzene, kas tomēr nozīmē arī kaut kādu uzticēšanos. Tāpēc šis piegājiens ir labs veids, kā paplašināt klientu loku.
Kā mani pierunāja? Visticamāk – tāpat kā daudzus. Dzīvē, kā zināms, gadās arī kāda melna strīpa, kad uz mirkli pazaudē līdzsvaru. Tā ir lieliska poga, uz kuras uzspiest. Arī man draudzene teica – tu varēsi pārliecināties, ko patiesībā gribi; varbūt tas, kas nesanāk, nemaz tev nav vajadzīgs. Turklāt tu redzi viņu – pilnu pārliecības un starojošu, un tev ir grūti nenoticēt. Kāpēc nepamēģināt? Turklāt ar līdzīgām jomām biju jau sakārusies, domāju, ka aptuveni nojaušu, kas tas ir.
Manuprāt, labākais, kas notiek pirmajā līmenī – ja ir kādi primitīvu problēmu aizsērējumi, tad vienkāršā veidā tas tiek parauts vaļā. Piemēram, bija neskaitāmi daudz cilvēku, kuri desmit, divdesmit gadus nav runājuši ar savu māti, tēvu, brāli, māsu vai draudzeni kaut kādu absolūtu muļķību dēļ. Neviens nejūtas laimīgs, bet nevar pārkāpt arī saviem principiem. Un tad bija apmēram tā – tu vari satikties ar savu māti? Nē, nevaru! Bet tu taču gribi viņu redzēt? Gribu. Ja gribi, tātad vari? Varu.
Ko ieguvu es pati? Piedzīvoju paradoksu, ka ārēji normāliem un biznesā veiksmīgiem cilvēkiem pastāv salīdzinoši vienkāršas problēmas, ko viņi nav spējīgi atrisināt.
Kas mani šokēja? Visas nodarbības notika teju 100 cilvēku lielā pūlī. Ir noteikums – to, kas notiek tur, uz āru nest nedrīkst, bet es ne mirkli nespēju noticēt, ka visi šie simts cilvēki ievēro šo noteikumu. Vismaz man neradās ne mazākā vēlēšanās tik lielā barā risināt savas iekšējās problēmas. Tur uz vietas ir sajūta, ka to masu burtiski stampā ar stampu, manipulējot ar cilvēka smadzenēm. Mūsu vidū bija gan emocionāli ļoti nelīdzsvaroti cilvēki, gan arī ļoti kareivīgi. Tie svārstīgie aiziet kopā ar visiem, jo nav iespējams cīnīties ar tik lielu daudzumu cilvēku, kas iet vienā virzienā. Kareivīgie paliek trīs reizes kareivīgāki. Disciplīna tur ir armijas līmenī, lai visi saprot – ar tevi nejoko. Piemēram, pārtraukumā skan mūzika, un tu pat nedrīksti spert soli sāņus no savas vietas – visiem jāpaliek uz vietas. Tev nav iespējas palikt malā, skatās, lai tu visur iesaisties. Tur jau pašā sākumā tiek vaļā no tiem, kam patīk domāt, kuri grib zināt vairāk, uzdod jautājumus vai arī atnākuši paskatīties – kas un kā. Viņiem ir savas metodes, lai šie cilvēki paši sevi uzrādītu. Tur netiek pieļauts, ka kāds var jaukt gaisu, tāpēc viņiem palūdz aiziet. Tā vienkārši. Un vēl es nejutos pārliecināta par pašu darbinieku profesionalitāti. Sieviete, kas vadīja mūsu milzīgo baru, vēl bija „okey”. Bet tur jāsadalās mazākās grupās, un tad tās vadīja dedzīgi entuziasti, un, viņus vērtējot, nebija iespējams runāt pat par inteliģenci. Vēl visu laiku domāju, kas notiek ar topošajiem līderiem, kad viņi iziet ārpasaulē, kur ir pavisam cita dzīve? Un vai vadītāji zina, kas notiek ar tiem, kas neiztur un raudoši pamet telpu?»


«Speciālista viedoklis»


Ar cilvēkiem rupji manipulē!
Indra Melbārde, Personības pilnveidošanas centra direktore,
sertificēta NLP trenere, Eriksona hipnozes meistare


«Profesionālu interešu vadīta, pagājušā gada maijā arī es piedalījos kādā no līderisma programmām - pašattīstības un personīgās izaugsmes treniņā , ko organizēja kāda no treniņkompānijām. Jau vairāku gadu garumā no dažādiem cilvēkiem topu izjautāta par manu viedokli saistībā ar līderu programmām, ko dažādas treniņkompānijas organizē Latvijā. Tā nu izmantoju reto sakritību, kad nedēļas nogale brīva un ir no laba cilvēka izteikts piedāvājums mācīties. Šajā treniņā varēja piedalīties tikai ar rekomendācijām. Mani gan darīja uzmanīgu fakts, ka cilvēks, kas mani uzrunāja šim pasākumam, bija jūtami priecīgs, pateicīgs un atvieglots par manu piekrišanu. Tikai vēlāk sapratu – palīdzu pildīt cilvēkpiesaistīšanas plānu. Izmantoju arī piedāvājumu izdarīt pirmo iemaksu, tādējādi ietaupot ap pussimts latu, gan ar piebildi, ka gadījumā, ja pārdomāju, pirmā iemaksa tiek zaudēta. Priecēja fakts, ka pirms treniņa bija jāierodas uz pārrunām, tātad tikšu informēta un sagatavota. Jāatzīst, pozitīvā optimisma pārpilnais jaunietis, kas vadīja sarunu par maniem dzīves mērķiem un vērtībām, neradīja profesionāļa iespaidu, bet uz jautājumiem atbildēju godīgi. Biju jau iepriekš apzinājusi cilvēkus, kas šajā pasākumā piedalījušies, zināju, kas mani sagaida, zināju, ka būs jāparaksta dokuments par informācijas neizpaušanu. Tāpat sniedzu rakstisku informāciju par savu psihisko veselību, medikamentiem, kurus lietoju vai nelietoju. Nesagaidīju atbildi uz jautājumu, ko darīt, ja jutīšu, ka muguras traumas dēļ būs apgrūtināta mana atrašanās nodarbības zālē. Bet rakstiski apliecināju, ka laikus veikšu visus maksājumus, bez atļaujas neatstāšu nodarbību vietu, bez atļaujas nesarunāšos, ka neko nepierakstīšu, esmu brīdināta, ka mani var izraidīt no treniņa, ka… Visu neatceros, ko apsolīju, jo vienošanās, izrādījās, ir vienā eksemplārā, kas, protams, palika šajā iestādē. Jā, vēl uzrakstīju tuvinieku koordinātes gadījumam, ja man būs vajadzīga steidzama palīdzība. Mani darīja piesardzīgu arī tas, ka uz manu jautājumu, kas ar mums, apmēram astoņdesmit cilvēkiem, trīs treniņa dienas strādās, saņēmu atbildi – to jūs zināsiet tikai tad, kad būsiet zālē. Pavisam neomulīgi kļuva, kad izrādījās, ka šajā dokumentā nav atrunātas saistības, ko uzņemas treniņa organizatori. Par šo visu runājot, es apzinos, ka pārkāpju doto solījumu neizpaust nekādu informāciju par treniņu, bet tomēr to daru, jo uzskatu, ka viss process jau no paša sākuma ir saistīts ar rupjām manipulācijām, bet, manuprāt, cilvēkiem ir tiesības būt informētiem. Vienpusējā vienošanās ir savdabīgs kritērijs tiem, kas piedalās nodarbībās. Cilvēks jau ir apliecinājis, ka pakļausies, ka viņu drīkst vadīt, ka viņam nav pretenziju. Iespējams, pretenzijas ir, bet iemaksātā naudas summa, ko vari zaudēt, ir solīda… Paraksts par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz treniņa saturu, manuprāt, ir būtisks iemesls, kāpēc sabiedrība neuzzina par drāmām, kas risinās nodarbībās un pēc nodarbību apmeklēšanas. Sabiedrība parasti uzzina par veiksmīgiem gadījumiem, kas tiek dāsni izklāstīti, lai piesaistītu jaunus cilvēkus. Veidojas it kā noslēgta laimīgu cilvēku kopa, kas zina laimes formulu. Tie, kas izstājas ir zaudētāji, lūzeri.
Tas, ko neizpaužu, ir konkrētie cilvēku stāsti, problēmas. Domājot par to, ko piedzīvoju trīs treniņa dienās, emocijas ir divējādas. No vienas puses, esmu apmierināta par jaunu pieredzi, kā var modināt milzi ikvienā cilvēkā, likt attīrīties, noticēt tam, ka pats vari izvēlēties un realizēt savas dzīves mērķus un sākt to darīt šeit un tagad. No otras puses, ļoti spēcīgas negatīvas emocijas par rupjajām manipulācijām, par profesionālu bezatbildību, lietojot tik spēcīgas mācības kā neirolingvistisko programmēšanu un hipnozi. NLP ir mācība par veiksmīgu cilvēku stratēģijām, izmantojama, lai sevī atraisītu iekšējo potenciālu, vienlaikus gudri izvēloties vislabākos rīcības ceļus, kas ir draudzīgi pašam un citiem cilvēkiem. Trīs dienas biju lieciniece tam, kā šīs metodes, ko ikdienā, soli pa solim, mācu saviem klausītājiem, tiek pielietotas visiem pēc kārtas, pēc komandas, kolektīvi, bez tiesībām iziet no zāles, neievērojot ētikas un drošības normas. Naivas ir domas, ka tajā vidē iespējams būt tikai kā vērotājam no malas. Tiek radīti īpaši apstākļi, kad tu tiec pēc būtības pakļauts visam, kas notiek. Ikviens, kurš atradās treniņā, piedzīvoja gan milzīgu diskomfortu, gan eiforiju. Treniņa otrās dienas vakarā arī es izjutu debešķīgi emocionālu pacēlumu, kas sekoja pēc emocionālas stundu ilgas piedošanas meditācijas ar vairākkārtējiem transa padziļinājumiem. Šķiet, tādas emocijas cilvēks piedzīvo dažas reizes dzīvē. Tā ir kā narkotika, spēcīga, visaptveroša. Un cilvēka dabiskā vēlme būt šajās emocijās vēl un vēl tiek izmantota mērķtiecīgi un meistarīgi. Vairums zālē esošo to neapzinās, jo ir pārņemti ar jaunajām idejām, sajūtām, vīzijām. Viņi nepamana, ka treniņa trešajā dienā un izlaidumā, kas seko vēl pēc trim dienām, plaša komanda – kapteiņi, menedžeri, cilvēki, kas rūpējas par treniņa tehnisko pusi, mērķtiecīgi manipulē ar iepriekš radītajām sajūtām, emocijām, cilvēka vērtībām. Nemana, ka veidojas atkarība. Motivēšanai zemapziņas līmenī tiek izmantotas dažādas rituālas kustības, teksti, mūzika, plakāti ar īpašiem tekstiem… It kā dabiskā veidā, acīm spīdot, tiek doti solījumi par jaunām uzvarām un apliecināta patiesa vēlme atvest jaunus un jaunus cilvēkus, jo no visas sirds novēl ikvienam to visaptverošo prieku un mīlestību, kas ir treniņā.
Daudzi uzreiz pēc nodarbībām izdara būtiskas izvēles savā dzīvē, jauniegūto enerģiju izmanto, lai uzsāktu jaunus projektus, ņemtu kredītus, veidotu jaunas attiecības. Diemžēl, ir arī cilvēki, kam atgriešanās reālajā dzīvē ir sāpīga, depresīva. Šie treniņi cilvēku ieved jaunajā kvalitātē, bet to ir izdarījis kāds cits – treniņa vadītājs. Prasmes, kā to izdarīt pašam, netiek iemācītas, tik īsā laikā tas arī nav iespējams. Tuvinieki ne vienmēr spēj samierināties ar jauno, enerģisko veiksminieku, kurš trijās dienās gluži vai mainījis identitāti, bet nav iemācījies, kā ar visu bagātību ikdienā sadzīvot. Enerģijas ir ārkārtīgi daudz, gluži vai augstspriegums, bet augstspriegums var būt iznīcinošs… Pēc šīs apmācības tiek piedāvāta bezmaksas konsultācija par jaunajiem dzīves mērķiem, bet tā gan izrādās manipulējoši motivējoša saruna apgūt otro apmācības līmeni. Manam konsultantam vēlme konsultēt pārgāja, kad trešo reizi uzstājīgi norādīju, ka mācības neturpināšu. Neturpināju mācības līderisma programmā tāpēc, ka apzinos: tas var būt bīstami gan psihei, gan veselībai. Tāpēc, ka pēc lielā kliegšanas vingrinājuma treniņā no milzīgā skaļuma pasliktinājusies dzirde un mediķi kā risinājumu min tikai ķirurģisku iejaukšanos. Kad pēc treniņa aprunājos ar centra menedžeri, kādu palīdzību var saņemt cilvēki, kam jaunās dzīves rezultātā rodas sadzīviskas vai psiholoģiska rakstura problēmas, viņš laipni norādīja, ka vienmēr palīdzēs kapteinis un grupas biedri. Diemžēl viņi ir cilvēki bez speciālas sagatavotības, bet pati nodarbību vadītāja atgriezusies dzimtenē. Kad sarunās ar dažiem kapteiņiem un menedžeri ieminējos par NLP metožu izmantošanu, redzēju patiesu neizpratni un noliegumu. Radās iespaids, ka azartiskiem cilvēkiem ar uzņēmībā degošām acīm iedots jaudīgs lielgabals, bet nav pateikts, ka tas ir lielgabals…Pagājušajā vasarā apmeklēju atklāto semināru citā līderu apmācības iestādē . Nodarbības vadītāja apgalvoja, ka tā noteikti nav ne NLP, ne psiholoģija. Arī izskatījās pārliecināta par to, ko runā...»

Citi raksti

Mūsu klienti