Mīlestības meditācija Latvijai - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Labākais veids kā pareģot nākotni, ir to radīt! Džeisons Kaufmans

Mīlestības meditācija Latvijai

30.11.2011 Daiga Lutere

Publicēts:
"Kurzemes vārds", 21. novembris

Tovakar, kad biju aizgājusi uz "Tējas istabu", lai piedalītos kārtējā Personības pilnveidošanas centra pasniedzējas Indras Melbārdes vadītajā labo domu vakarā, kuram šoreiz bija dots nosaukums "Mīlestības meditācija Latvijai", noslēguma daļā izvērtās domu apmaiņa par to, kā būtu jāsvin Latvijas dzimšanas diena. Viens no priekšlikumiem bija – varbūt, lai cilvēkos uzbužinātu lepnumu un prieku, noorganizēt vērienīgu parādi. Kā padomju laikos. Tomēr nospriedām, ka skaļa, publiska izrādīšanās un karogu vicināšana nav raksturīga latviešu mentalitātei. Mums patīk klusināti, tā kā savrup, pie svecēm, ar pārdomām, atmiņām, savējo lokā.

Tāds bija arī meditācijas vakars "Tējas istabā", savējo lokā, lai arī tikai daži iepriekš bija savstarpēji pazīstami. Pulcēties varēja no pulksten sešiem vakarā, sākums, kā parasti, paredzēts pēc pusstundas. Logos dega sveces, uz galda zāļu tēja un cepumi. Pēc dzestrā novembra vakara gaisa saelpošanās, tēja bija īsti laikā. Pamazām pulcējās cilvēki. Kad sasēdāmies uz saliktajiem krēsliem, klusībā saskaitīju, cik tad ir sanācēju. Divpadsmit. Un pat trīs vīrieši. Kādēļ "pat"? Tādēļ, ka kungi, kā liecina mana pieredze, šāda veida tikšanās apmeklē reti. Bet viņi ir! Dažs pat no Kuldīgas atbraucis. Uz grīdas nolikta Latvijas karte, tai apkārt iedegtas sveces. Skaisti.

Sākam iepazīties, un katrs vakara dalībnieks stāsta, kas viņam ir Latvija un ar ko Latvijā visvairāk lepojies. Pirmā runā kāda sieviete. Viņai Latvija ir tās daba, gadalaiki un jūra. Uz runāšanu mudināms nav arī neviens cits, pat sajūta, ka katrs gaidīt gaida, kad tiks pie vārda. Ko ar Latviju lepojoties pieminējām? Dziesmusvētkus, Liepājas pludmales smiltis, talantīgi, čakli, godprātīgi cilvēki, kartupeļi, latviešu valoda utt. Katram ir ko teikt un stāstīt, dažu mazliet pat tā kā jāpiebremzē.

Un tad Indra Melbārde aicināja iekārtoties ērtāk uz meditāciju. Telpā iededza pieklusinātu apgaismojumu. Pašķielēju uz blakus sēdošo kungu. Viņš rokas nolicis uz ceļiem un plaukstas pavērsis uz augšu, sēž atvērtā pozā – var redzēt, ka viņam meditēšana ir ierasta lieta. Sekoju viņa piemēram. Mūs aicina aizvērt acis un ieklausīties teiktajos vārdos un sevī. Nekāda kustība telpā nenotiek, vien sevī pašā, savā prātā un sajūtās. Izelpot un ieelpot caur sirds centru. Atvērt vārtiņus un nokļūt savā iekšējo sajūtu dārzā. Acis ir aizvērtas, sekoju tekstam, un jūtu, ka pārņem patīkams atslābums, līdzīgs miegam. Ja vien krēsls, uz kura sēdēju, nebūtu bijis tik ciets, noteikti iesnaustos. Pagūstu nofiksēt vien to, ka meditācijas laikā prāts kļuvis pavisam rāms un domas vairs nešaudās tik haotiski, kā rieksti, kas tiek malti blenderī. Meditācija tuvojas nobeigumam un meditācijas vadītāja atkal aicina pievērst uzmanību elpošanai. Tam, kā ieelpojot un izelpojot gan mēs katrs, gan telpa ap mums un vēl tālāk piepildās ar mīlestību. Ņem un dod. Dalies.

Kad esam atvēruši acis, sadalījāmies nelielās grupās un katrs varēja pastāstīt kā meditācijas laikā juties. Un tad seko noslēguma daļa. Pasniedzēja katru aicināja pateikt ko labu par to, kas notiek Latvijā, Liepājā. Tieši labo, nevis kritizēt. Lai arī sākums nav viegls, izrādās, ka sakāmā mums visiem ir diezgan daudz. Prieks esot par to, ka šoferi uz ceļiem un ielām kļūst laipnāki, pieklājīgāki. Izrādās, ka Liepājā ražo tik daudz un dažādu lietu! Bērni dzimst. Ceļus labo. Liepājas teātra izrādes ir ļoti interesantas. Liepājas tirgus labākais Latvijā. Cilvēki iet uz baznīcu ne tikai grūtos brīžos. Notiek labdarības pasākumi. Kāds mazbērns, nākot no bērnudārza, uz ielas skaļi dziedājis iemācīto valsts himnu. Krievu skolā bērni aizrautīgi gatavojuši dāvanas Latvijai dzimšanas dienā. Kāda sieviete pastāstīja leģendu, kā latvieši tikuši pie savas zemes. Senos laikos dievs tautām dalījis zemes, kurās tām dzīvot. Visi jau savas teritorijas dabūjuši, tikai latviešiem vēl zemīte nebija iedota. Latvieši Dievam satraukti jautājuši: "Kura būs mūsu zeme?". Dieviņš pamanījis savu aizmāršību, apdomājies un sacījis: "Neuztraucieties! Es jums došu to zemes gabaliņu, kuru biju nolēmis pataupīt pats sev...". Varbūt tādēļ latvieši savās dainās šo zemi mīļi dēvē par Dievzemīti?
 

Citi raksti

Mūsu klienti