Kā dzīvot viegli un priecīgi - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Neko nav īpaši grūti paveikt, ja to sadala mazākos darbos. Henrijs Fords

Kā dzīvot viegli un priecīgi

01.09.2014 Ieva Konstante
Konsultē
Daiga Konošonoka, Indra Melbārde, Andžejs Reiters

Kāpēc vieni uz identisku situāciju raugās grūtsirdīgi nopūšoties, bet citi tajā drāmu nesaskata? Vai kāpēc līdzīga situācija vienos vēl ilgi izraisa nožēlas pilnas atmiņas, kamēr otri to drīz vien ir aizmirsuši un dzīvo tik tālāk bez nomācošās pagātnes ēnas? Meklējam atbildes, kā sevī atraisīt prieku un iemācīties dzīvi tvert vieglāk!

Publicēts:
Žurnāls "IEVA" 2014. gada septembris

Kāpēc vieni uz identisku situāciju raugās grūtsirdīgi nopūšoties, bet citi tajā drāmu nesaskata? Vai kāpēc līdzīga situācija vienos vēl ilgi izraisa nožēlas pilnas atmiņas, kamēr otri to drīz vien ir aizmirsuši un dzīvo tik tālāk bez nomācošās pagātnes ēnas? Meklējam atbildes, kā sevī atraisīt prieku un iemācīties dzīvi tvert vieglāk!
 
Austrumu skolas skaidrojums

Pasaules uztveri nosaka iedzimtais tips
Jau pavērojot mazus bērnus, var redzēt, cik tie ir atšķirīgi: vieni būs domīgāki un nopietnāki, citi – nebēdnīgāki un jautrāki, bet vēl citi ātri iedegsies un kareivīgi iestāsies par savu taisnību. Austrumu kultūrā tam ir skaidrojums: mēs katra jau piedzimstam ar savu psihoemocionālo tipu, kas mūsu pasaules uztveri ietekmē visu mūžu. «Pastāv trīs e tipi: Vata, Pitta un Kapha. Pasaules skatījums un nosliece būt vieglprātīgam vai gluži otrādi grūtsirdīgam, nāk tieši no bioenerģētikas, kas cilvēkā ielikta jau pirms viņa dzimšanas,» skaidro Daya Yoga pasniedzēja Daiga Konošonoka.
Piemēram, Vata jeb vējš dzīvo viegli, pie sāpīgiem notikumiem ilgi nekavējoties. Varētu domāt, ka pēc šādas dzīves izjūtas vajadzētu tiekties, tomēr tas tā nav. Vata nereti pat pārlieku vieglprātīgi tver notikumus, kurus būtu vērts pārdomāt, lai izdarītu secinājumus, kā otrreiz šādas kļūdas dzīvē vairs nepieļaut. Šī tipa cilvēki ātri aizmirst notikušo, ilgi neskumst par zaudējumiem, taču viņiem trūkst prasmes iedziļināties, viņi nespēj ilgstoši koncentrēties uz kaut ko vienu. Līdzīgi kā grūtsirdīgajiem piepūli prasa smaidīšana, šim tipam ir grūti ilgstoši būt nopietnam un notikušo pārdomāt. Ārēji šī tipa cilvēkus var atpazīt pēc izteikti smalkās miesasbūves.
Pitta jeb uguns ir strauja un temperamentīga, šie cilvēki ātri iekarst un tikpat ātri atdziest. Emocijas tiek ātri izdzīvotas, tās demonstrējot gan vārdiski, gan ar savu izturēšanos. Taču Pitta izdusmojas un jau pēc īsa brīža ir gan savākusies, gan mainījusi savu attieksmi pret notikumiem. Pittai dzīves laikā jāiemācās valdīt savu temperamentu. Pittai raksturīga vidēja miesas uzbūve.
Trešais tips ir Kapha jeb zeme un tieši šī tipa cilvēkiem raksturīgi būt melanholiskiem, grūtsirdīgiem, pārdomu pilniem. Viņiem dzīve bieži šķiet kā bēdu ieleja tādēļ, ka viņi to tver daudz jūtīgāk un smagnējāk nekā pārējie tipi. Pittai ārēji nereti ir nosliece uz apaļīgām formām.
Vienā cilvēkā var dominēt arī iezīmes no diviem tipiem. «Bet savējais psihoemocionālais tips būtu jāatpazīst, jo katram ir savas īpatnības un katram ir savs ceļš kā iemācīties sadzīvot ar sevi un pasauli, lai iegūtu viegluma izjūtu. Vatai jātrenē sevī spēja analizēt notikumus, Pittai – kontrolēt savu temperamentīgo dabu, bet Kaphai – uz pasauli raudzīties ar gaišāku skatu,» saka Daiga Konošonoka.

Viegluma izjūtu meklējam mierā
Mūsu dzīves skatījumu ietekmē arī prāta stāvoklis. Izšķir pozitīvo prāta stāvokli, kad mēs idealizēti raugāmies uz dzīvi, negatīvo prāta stāvokli, kad kļūstam kritiskas, nosodošas un aizdomīgas, un neitrālo prāta stāvokli, kad spējam sevī un apkārtējā pasaulē ieraudzīt gan plusus, gan mīnusus. «Austrumu senie raksti un skolotāji māca, ka katram cilvēkam visu dzīvi jāfiksē, kādā prāta stāvoklī viņš ik mirkli atrodas. Sevi no maļas jāmācās novērot kā filmu varoni, lai fiksētu savas domas un izjūtas. Kāpēc tas ir svarīgi? Kapha sevi novērojot visbiežāk secinās, ka viņai raksturīgas negatīvas pārdomas, Vata parasti atradīsies pozitīvā prāta stāvoklī, bet Pitta, būdama straujas dabas, secinās, ka joņo pa abiem – te viņa ir pozitīvā, te jau negatīvā prāta stāvoklī. «Taču pilnīgi visiem tipiem ir jātiecas uz vienu – neitrālo prāta stāvokli. Jo tas palīdz adekvāti novērtēt pasauli un situācijas, kādas tās ir bez baiļu, neziņas, dusmu, prieka un citu emociju piešprices. Šajā prāta stāvoklī emocijas nesvārstās, tām nav raksturīgas ne prieka, ne dusmu asaras,» uzsver Daiga Konošonoka. Savu domu fiksēšana ir pirmais solis ceļā uz harmoniju, jo tas palīdz ieraudzīt, vai neuzturies negatīvajās vai iluzori pozitīvajās noskaņās.
Jāapzinās, ka arī pārtikas produkti ietekmē katra tipa psihoemeocionālās izjūtas. Ikdienā intuitīvi cilvēki parasti atrod to, kas viņiem ne tikai garšo, bet arī dara labu, taču citādi ir krīzes un stresa situācijās. Tad katrs tips ķeras pie produktiem, kam būtu jākompensē emocionālais diskomforts. Taču notiek pretējais un katra tipa trūkumi tikai pastiprinās. Piemēram, Kapha grūtos dzīves brīžos izvēlas piena produktus. Taču tie ietekmē viņas bioenerģētiku un Kapha kļūst vēl grūtsirdīgāka. Pitta savukārt cenšas sevi uzmundrināt ar asiem ēdieniem un arī tas nav labi, jo šādi viņa tikai pastiprina nespēju reāli un adekvāti novērtēt situāciju. Savukārt Vata krīzes situācijās izvēlas zaļos lapu salātus un riekstus, kas viņu padara vēl gaisīgāku un vēl nespējīgāku ieraudzīt realitāti. Tieši šī iemesla dēļ Vata ātri zaudē personīgās robežas un tiek izmantota. Bet dzīves vieglums pēc Austrumu mācības ir meklējams sev pretējo īpašību attīstīšanā.

Rietumu skolas skaidrojums

Domāšanu diktē vide un audzināšana
Arī Rietumu skolas pārstāvji piekrīt, ka mūsu emocionalitāti, pasaules uztveri nosaka iedzimtība. Taču tikpat svarīga ir arī vide, kurā augam, notikumi, kurus piedzīvojam un no vecākiem iemācītās rīcības stratēģijas noteiktās dzīves situācijās. Un tieši iemācītie negatīvie domāšanas un uzvedības modeļi ir tie, kas traucē dzīvi vadīt viegli. Pastāv hipotēze, ka mūsu ierastās domas un uzvedības modeļi smadzeņu tīklojumā rada specifiskus nervu ceļus, kas ir līdzīgi skaņu celiņiem platēs. Kad atkal izturamies kā iepriekš, tie padziļinās un mūsu ierasto izturēšanos nostiprina vēl vairāk. Rezultātā reiz piedzīvota negatīva pieredze rada noteiktus dzīves uzskatus un uzvedības modeļus, kas sāk valdīt pār mums. Personības pilnveidošanas gaišāku skatu. Taču, lai tas notiktu, ir svarīgi iemācīties savas domas izvērtēt. «Noteikti neesmu par to, ka nepatīkama realitāte būtu jānoliedz un uz pasauli jāraugās tikai ar rozā brillēm. Tomēr jāatzīst, ka nereti cilvēki sabiezina krāsas ikdienišķās situācijās. Tieši tāpēc apzināti ir jātrenējas ieraudzīt pozitīvo,» saka Indra Melbārde, „Personības pilnveidošanas centrs” direktore.

Pozitīvi vai negatīvi domājoša?
Savu ierasto domāšanas veidu itin viegli vari diagnosticēt tu pati. Vienkāršs piemērs: kā tu formulēsi, kāpēc regulāri apmeklē, piemēram,  sporta klubu? Viena teiks: es vingroju, lai nesaslimtu, otra sacīs: es sportoju, lai būtu vesela un justos labi. Mērķis abām ir viens, bet formulējums parāda domāšanas veidu. Pirmajā gadījumā rīcību nosaka vēlme izvairīties no slimībām un to var attiecināt uz dzīves stratēģiju kopumā: sieviete vēlas izvairīties no nepatikšanām. Otrajā gadījumā atslēgas vārds ir „virzība uz…”, kad rīcību nosaka konkrēts pozitīvs mērķis, nevis bailes un vēlme izvairīties. «Baidoties vai pret kaut ko cīnoties, mēs negācijas kultivējam, mēs tām atdodam savu spēku un enerģiju. Tāpēc svarīgi domāšanu pārstrukturizēt un iemācīties skatīties nevis no pozīcijas kā man ar kaut ko cīnīties, bet ko es vēlos,» uzsver Indra Melbārde. centra vadītāja, NLP trenere Indra Melbārde uzskata, ka lai kāda arī nebūtu mūsu iepriekšējā pieredze, nekad nav par vēlu mācīties uz pasauli paskatīties ar

4x4 pozitīvās domāšanas minūtes
Spēju raudzīties uz pasauli gaišākās krāsās mēs varam apzināti trenēt. Indra Melbārde iesaka metodi, kas sniegs 200 procentu garantiju! Taču ar noteikumu, ka vingrināsies regulāri trīs nedēļas tam dienā veltot sešpadsmit minūtes.
Pirmā vingrinājuma daļa veicama tūlīt pēc pamošanās. Nelec laukā no gultas, bet četras minūtes (sākumā der uzņemt laiku, vēlāk to jau pati sajutīsi, kad vingrinājumu vari beigt) domā par labo, kas tev jau ir. Piemēram, par to, cik labi, ka tev ir jumts virs galvas, silta sega, ērta gulta un tad pārslēdz domas  uz savu rīta cēlienu – ko no tā labu sagaidi.
Otrā vingrinājuma daļa (atkal četras minūtes) seko, kad dodies uz darbu. Padomā, kas tavā rīta cēlienā bija labs: tu paēdi garšīgas brokastis, smuki saposies, noklausījies kādu skaistu dziesmu. Un tad pievērsies tam, ko vēlies sagaidīt no savas darba dienas. Šo vingrinājumu vajag praktizēt arī tad, ja gaidāma grūta diena.
Trešā vingrinājuma daļa veicama, kad dodies no darba mājās. Secība līdzīga iepriekšējām: tu pārdomā, kas labs notika dienā, kas tev izdevās, par ko vari pateikt paldies un tad padomā, ko sagaidi no vakara cēliena.
Pēdējā, ceturtā, vingrinājuma daļa seko pirms gulētiešanas, kad domās atgriezies pie gaišajiem notikumiem dienas laikā. Mazliet paprāto, ko sagaidi no nākamā rīta un dodies pie miera. Šis vingrinājums nostiprina ieradumu ieraudzīt jaukās, patīkamās lietas, kam ikdienā mēdzam paskriet garām.
«Pierādīts, ka trīs nedēļu laikā, regulāri vingrinoties, mēs iemācāmies un iestrādājam jaunus domāšanas veidus, kas kļūst par ieradumu. Bet tas pats attiecas arī uz negatīviem modeļiem. Ja bieži patīk žēloties un sūdzēties, der sev godīgi pajautāt, kādu labumu no tā gūstu? Jo mūsu visu rīcības pamatā ir pozitīvs nodoms. Tieši šī iemesla dēļ uzsveru, ka nevajag radīt pārāk labus apstākļus cilvēkiem, kas sāk slimot, arī bērniem slimošanas laikā nevajadzētu dot garšīgas, saldas zāles un viņam nodrošināt siltumnīcas apstākļus, jo tad pašas varam veicināt, ka bērniem slimošana iepatīkas. Arī pieaugušie, kuri par kaut ko sūdzas ilgstoši, ir kāds slēpts izdevīgums, kāpēc viņiem patīk dzīvot diskomforta apstākļos,» uzsver Indra Melbārde.

Regulējam prātu!
Taču dzīve ir dzīve un mēs nevaram izvairīties no negatīviem notikumiem. Tad kā rīkoties, lai negatīvās domas mūs neietekmētu ilgstoši? Indra Melbārde iesaka šādu ātrās palīdzības vingrinājumu: iedomājies konkrēto notikumu, kas tevi izsita no emocionālā līdzsvara, iegremdējies šajā izjūtā un aizturi elpu. Cilvēki, kas veic šo vingrinājumu ir pārsteigti, jo vienā momentā negatīvā doma apstājas!  
Otra metode ir ievērot Skārletas principu par nepatikšanām domāt rīt. «Cilvēkam piemīt prasme pārslēgties un apzināti domas koncentrēt uz kādu citu jautājumu. Krīzes brīžos tas ir īpaši svarīgi, jo, lai ieraudzītu problēmas risinājumu, ir jānomierinās. Paiet kāds laiciņš un cilvēkā ienāk miers, uz problēmu viņš jau skatās no cita skatu punkta, ar citām emocijām» skaidro Indra Melbārde.
Vienkārša, bet efektīva metode ir  iet skriet, vingrot vai darīt jebko citu aktīvu, dinamisku. Kaut vai enerģiski veikt mājās ģenerāltīrīšanu. Mūsu apziņa un ķermenis ir vienots veselums. Ja esam satrauktas, nomāktas, šīs izjūtas atsaucas arī uz ķermeniskām sajūtām. Un otrādi. Izmainot fizisko pašsajūtu, varam regulēt un pārslēgt arī savas emocijas. Tiklīdz sākam fiziski kustēties, automātiski mainās elpošana un tiek izmainīta negatīvo domu taciņa.
Tomēr, kad piedzīvota kāda nopietna krīze, kad jūti, ka esi nonākusi bedrē, svarīgi atcerēties, ka visas nepatikšanas reiz beidzas, kā arī  padomāt, ko no tā vari mācīties. «Mēs visi uz šīs pasaules esam nākuši, lai mācītos un negatīvi notikumi mums tiek piespēlēti, lai mēs arvien kaut ko jaunu saprastu. Ja pēc katras krīzes situācijas uzdodam sev jautājumu, ko no tā varu mācīties, mēs kļūstam gudrākas un iegūstam jaunas atziņas. Ja secinājumus neizdarām, visticamāk, līdzīga situācija atkārtosies, turklāt katra nākamā krīze būs jau krietni nopietnāka. «Šādos brīžos der pārdomāt, ja būs līdzīga situācija, kā es tagad rīkotos, ko darītu citādi? Sevišķi stresā rīkojoties cilvēki dažkārt brīnās: nesaprotu, kāpēc izdarīju tieši to, ko negribēju?! Bet tas tādēļ, ka uztraukumā zūd prāta kontrole un zemapziņa liek rīkoties automātiski,» skaidro Indra Melbārde. Lai šo scenāriju mainītu, der praktizēt sekojošu vingrinājumu. Iedomājies konkrētu situāciju, kas tev sagādā grūtības. Piemēram, tev stresu rada saruna ar priekšnieku. Aizver acis un ieraugi sevi no malas: kā ieej viņa kabinetā, cik nosvērti runā, kādus argumentus izvirzi, lai viņu pārliecinātu. Trīsreiz šādu mazu filmiņu noskatoties, kurā sev patīc, tu veido jaunas neironu takas smadzenēs un, kad pienāks nākamā līdzīgā situācija zemapziņai jau būs varianti no kā izvēlēties uzvedības modeli. Parasti tā izvēlas labāko. «Svarīgi atcerēties, ka visās situācijās, kad jūtamies kā iekritušas bedrē, ir meklējamas pērles. Ja iemācāmies no šīm situācijām paņemt vērtīgāko, kļūstam par īstām pērļu zvejniecēm,» tā Indra Melbārde.

Viedoklis
Dzīvot spēlējoties!

Izaugsmes treneris Andžejs Reiters

Dzīvot vieglāk ir svarīgi ikvienam, neatkarīgi no personības tipa un līdz šim piedzīvotā. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša: jo vairāk uz kaut ko iespringstam, jo gaidītais rezultāts ir grūtāk sasniedzams. Bet viss ko mēs darām šajā taustāmajā pasaulē mums būtu jāuztver kā spēle. Ja kaut ko ļoti gribam, savā gribēšanā mēs kļūstam stīvi. Bet ir jāspēlējas gan ar „jā” vārda teikšanu, gan atsacīšanos no kaut kā.
Šobrīd daudzi raksta garus mērķu sarakstus, kas ir tuvākā vai tālākā periodā jāizdara. Es ieteiktu darīt pretējo: no šī saraksta svītrot visu, ko var nedarīt vai no kā var atsacīties. Jo skriešana pakaļ arvien jauniem mērķiem mūsu dzīvi vieglāku nepadara. Drīzāk ir jāmeklē ceļš pie sevis, jāatgriežas mierā.
Arī mērķa saturam būtu jāpievērš uzmanība. Piemēram, ir sievietes, kas domā, ka kļūs laimīgas, kad iekārtosies jaunā darbā, apprecēsies, zaudēs svaru. Tas ir noziedzīgi pret mums doto laiku, jo liecina, ka dzīvi atliekam un šobrīd nedzīvojam. Bet dzīve ir dota dzīvošanai, nevis pieciešanai. Pārbaudījumi, kas mums paredzēti, tiks doti tāpat, tos radīt vēl pašiem, ir pilnīgi lieki!
Vēl es ieteiktu vairāk uzturēties bērnu un jauniešu sabiedrībā, jo viņos no dabas dots veselīgs egoisms. Dzīves laikā daudziem ir iestāstīts, ka jābūt labiem, vispirms jāpadomā par otru un tikai tad par sevi. No enerģētiskā viedokļa tas ir greizs scenārijs, jo ja mēs paši nejūtamies labi, arī otram mēs neko vērtīgu nevaram dot. Ja esam mīļi pienākuma pēc, tas otram rada mokas, nevis prieku. Otrs, ko var mācīties no bērniem – būt pašiem un iziet ārpus savām sociālajām lomām. Esi vienkārša un pati, nevis kādas iestādes darbiniece. Jo komunicēt ar tēlu – tas nav ne patīkami, ne īsti.
Vēl viena šim laikam raksturīga iezīme, kas liek iespringt un zaudēt vieglumu, ir vēlme izskatīties gudriem. Bet esi kā bērns! Piemēram, vīrieši bēg no sievietēm, kas visu vienmēr aprēķina un izskaitļo. Žurnālos ir aprakstīts, kādas sievietes, ar kādām formām un kādu temperamentu piesaista vīriešus. Tikai nezin kāpēc viņas vīrieši neprec! Jo vīrieši ilgojas pēc mīļuma, pieņemošām būtnēm, ar kurām var justies kā mājās un dzīvot mierā. Un tur nekādas ārējās formas nav svarīgas. Tāpēc ir muļķīgi izlikties gudrākām, veiksmīgākām un dzīties pēc kādiem ārējiem mērķiem. Patiesībā jau pasaule ir ļoti vienkārši, mēs paši to sarežģījam.

Svarīgi apzināties!
⦁    Uz krīzes situācijām vajadzētu paraudzīties kā uz noteiktu mācību, kas nākusi konkrētā dzīves brīdī. To nevajag vispārināt un attiecināt uz dzīvi kopumā. Bija viena neveiksme, bet tas nenozīmē, ka neveiksmīga ir visa dzīve! Tas ir normāli, ka mums ir gan baltās, gan melnās strīpas, ka piedzīvojam enerģētiskos kāpumus un kritumus. Jo eiforijā dzīvo vien narkomāni un jukušie.
⦁    Labs instruments kā iemācīties ieraudzīt un novērtēt labo, kas mums katram ir, ir pateicības izteikšana. Vieni to izsaka domās, citi iekārto blociņus, kur katru dienu ieraksta vismaz trīs jaukus brīžus, kas dienā sagādāja prieku. Pateicības izteikšana palīdz ieraudzīt un izstrādāt iemaņas redzēt labo.
⦁    Lai sevi ieraudzītu objektīvā gaismā, paraksturo apkārtējos cilvēkus. Piemēram, padomā par cilvēkiem, kas tevi aizrauj un uz lapas uzraksti viņu raksturīgākās īpašības. Ar pateicību paskaties uz šo sarakstu, jo tās ir arī tavas īpašības. Tavi smadzeņu spoguļneironi nemaz nevar atpazīt īpašības, kuras tev pašai nepiemīt. Taču tas pats attiecas arī uz nepatīkamajām īpašībām. Ja tevi citos kaut kas kaitina, ieskaties spogulī un beidz cīnīties ar citiem, bet strādā ar sevi.

Kur pazaudējam vieglumu dzīvot?
⦁    Šī pasaule ir kā liela mācību teritorija, kurā mūsu uzdevums ir pilnveidoties. Ja koncentrējamies uz citu trūkumiem, domājam, ka zinām kā citiem jādzīvo, mēs kļūstam par zaudētājām. Jo tikai pilnveidojot sevi, mēs iegūstam vieglāku skatu uz dzīvi.
⦁    Ja nespējam piedot, mēs dzīvē ejam ar smagu nesamo – seniem aizvainojumiem. Dziļākā līmenī tas liecina, ka jūtam sevi kā pasaules centru un uzskatām, ka nevienam citam, izņemot mūs pašas nav tiesību kļūdīties. Taču jebkurš cilvēks, ar kuru ir grūti komunicēt vai kurš mums ir nodarījis pāri, mūsu dzīvē ienāk kā skolotājs, kas māca piedot, mīlēt un stāvēt pāri emocionālajām svārstībām.
⦁    Nereti ikdienā mēs aizmirstam, ka mūsu laiks ir limitēts. Šķiet, ka  dzīve ir bezgalīga un tāpēc varam atļauties ilgstoši dzīvot nomāktās emocijās, naidīgās attiecībās ar citiem. Bet dzīve ir galīga un viens no veidiem kā psiholoģiski savākties, ir apziņa, ka jau šī var būt pēdējā minūte šai saulē, tāpēc tā jādzīvo tā, lai vēlāk nebūtu nožēlas.

Citi raksti

  • Dzīves revīzija

    Laiks pirms gadu mijas var tevi pamatīgi samulsināt, jo vismaz uz brīdi gribēsies aizdomāties par to, kas bija, ir un vēl būs. Sākt jaunu dzīvi? Meklēt citu darbu? Pamainīt matu toni? Varbūt vienkārši vairāk baudīt šeit un tagad mirkļus, novērtējot tagadnes burvību? Vārdusakot, - ko iesākt ar savu dzīvi?

  • Radīt tādu uzņēmumu, kuram cilvēki gribētu piederēt

    Vai esat aizdomājušies par to, kā dēļ jūs strādājat, darāt savu darbu? Kā jūs jūtaties savā darbavietā? Kā jūtas citi darbinieki? Kāda ir jūsu preču un pakalpojumu pievienotā vērtība? Kāds labums cilvēkiem no jūsu darbības? Kādas klientu vērtības jūs apmierināt? Vai esat aizdomājušies, kāds ir jūsu uzņēmuma galvenais uzdevums bez peļņas radīšanas? Kāda ir jūsu personīgā vīzija, tālākais nākotnes redzējums saistībā ar uzņēmumu un vidi, kurā dzīvojat?

  • Kā izteikt un uztvert kritiku?

    Ja pavisam godīgi – kritika nepatīk mums nevienai! Jo kas gan var būt patīkams tajā, ka kāds norāda uz mūsu trūkumiem un nepilnībām! Tomēr psihologi uzsver: ļoti bieži veids kā kritika tiek izteikta un arī uztverta, ir kā lakmusa papīrītis, kas parāda, vai esi jau sasniegusi noteiktu brieduma pakāpi. Jo mazi bērni mēdz apvainoties par katru kritisku piezīmi...

  • Kā dzīvot viegli un priecīgi

    Kāpēc vieni uz identisku situāciju raugās grūtsirdīgi nopūšoties, bet citi tajā drāmu nesaskata? Vai kāpēc līdzīga situācija vienos vēl ilgi izraisa nožēlas pilnas atmiņas, kamēr otri to drīz vien ir aizmirsuši un dzīvo tik tālāk bez nomācošās pagātnes ēnas? Meklējam atbildes, kā sevī atraisīt prieku un iemācīties dzīvi tvert vieglāk!

Mūsu klienti