Kā dzīvot viegli? - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Lai būtu veiksmīgs, tavai sirdij ir jābūt tavā biznesā, un tavam biznesam ir jābūt tavā sirdī. Sērs Tomas Watsons

Kā dzīvot viegli?

30.09.2015 Lauma Lūse – Kreicberga
Konsultē Personības pilnveidošanas centra vadītāja,
personīgās meistarības trenere Indra Melbārde

Jau gadu mēģinu atrisināt šo rēbusu – kā dzīvot viegli? Šis jautājums kļuvis aktuālāks par visiem citiem, un tā vietā, lai kunkstētu, ka nemitīgi jāskrien, mēģinu izdejot cauri dienai. Tā vietā, lai pārdzīvotu un šķiestu savu enerģiju izplatījumā, cenšos risināt problēmas uzreiz, nevis par tām pārdzīvot. Mēģinu noķert viegluma sajūtu ik dienas, un, zini – arvien biežāk izdodas!

Publicēts:
Žurnāls “UNA”, 2015. gada septembris

Atkal plāni mainījās...

Brīdī, kad bez nožēlas biju izlēmusi veltīt darbam sestdienas rītu (jo pēc atvaļinājuma visi darbi bija saskrējuši rindiņā), lai uzrakstītu rakstu par to, kā dzīvot viegli, no blakus esošā meža man tika atnestas avenītes, kuras steidzami bija jāizšķiro, jo tārpiņi jau bija sākuši baudīt pusdienas. Ak, dievs, kā es būtu šķendējusies pirms gada, jo man taču nav laika! Bet tagad pilnīgi mierīgi (galu galā ir taču sestdiena!), veltīju pusotru stundu ogu pārlasīšanai, vienu piektdaļu atstājot rijīgajiem meža iemītniekiem, un vēl stundu – ievārījuma pagatavošanai. Tā tas notiek katru dienu – sievietes plāni mainās nepārtraukti, izvēloties starp steidzamo un svarīgo, atliekot uz pāris stundām tikpat steidzamus un svarīgus darbus, turklāt apzinoties neizbēgamo – tas viss būs jāpaveic tik un tā, un mainot saskaitāmos, rezultāts būs identisks. Un visticamāk summēsies nopūtā – kā lai visu paspēj? „Bet, kurš teica, ka sievietei visi pienākumi ir jāizdara vienai?” smaidot pretjautājumu uzdod Personības pilnveidošanas centra personīgās meistarības trenere un koučs Indra Melbārde. Nu, labi – ja atgriežamies pie izvēles strādāt vai vārīt ievārījumu, varēju ļaut odziņām sarūgt un dažam labam – kārtīgi pārēsties un izballēties pēc sirds patikas. Taču tajā sestdienā es atradu sestdienas formulu – brīvdienās tomēr nav jāstrādā, lai kādi sastrēgumi būtu, un piepildīju slēptāko laimes izjūtu – ziemā baudīt vasaras garšu. „Ja vēlamies dzīvot viegli, tad jautājums – vai vispār esam gatavas deleģēt pienākumus? Vai esam gatavas veidot savu ideālo dzīves modeli, bez žēlastības atsakoties no darbiem, kas nav pašām jādara, un izvairoties no tikšanās reizēm ar cilvēkiem, kas paņem daudz enerģijas. Mums katrai vajadzētu sev pajautāt, kuros dzīves punktos un pienākumos aiziet lielākā enerģija, bet ir vismazākā atdeve, jo vislabāk ir darīt to, kas paņem vismazāko enerģiju, bet rada vislielāko atdevi,” norāda Indra Melbārde. Lūk, rēbuss, kas jāatmin!

Kad visa ir par daudz

Atzīšos – man ilgus gadus likās, ka skrienu maratonā, lai gan 42 kilometru atzīme jau sen kā atradās aiz muguras. Zinu, ka daudzas sievietes jūtas līdzīgi. Maršruts, apstākļi nepārtraukti mainās – kad bērniņš mazs, tev šķiet, ka kādreiz kļūs vieglāk. Tad nāk skola, lavierēšana starp darbu un bērna izņemšanu no skolas. Tad, kad esi apradusi ar visu jauno, sākas pusaudžu vecums un tev mati sāk krist no galvas ārā. Tu visu laiku domā – kaut kad taču kļūs vieglāk, un aptver, ka gadi skrien, bet vieglāk tā arī nekļūst. Jo paralēli ir darbs, kas prasa lielu koncentrēšanos, un tev ir dažādas intereses un visas gribas realizēt, un vēl galu galā jāatrod laiks, lai grāmatu izlasītu un ceļojumā aizbrauktu. Brīžiem visa šķiet par daudz. Bet prieka – par maz! Ko darīt sievietei, ja viņu šajā vāveres ritenī vēl skar personīgās dzīves izmaiņas, kas sašūpo jau tā ātro motorlaivu? Var viņu saprast, ka gribas padoties, iemesties ezerā, peldēt un vairs neko citu nedarīt. Taču sievietes, kā zināms, nemāk peldēt vienkārši tāpat – jau paspējušas izdomāt visu, kas jāizdara, kādi solīši, izkāpjot krastā, būs jāsper un kurā virzienā jādodas.

Simts domas vienlaikus

Arī es, tīrot avenes, domāju par to, cik daudz vēl jāpaspēj izdarīt, un vēl par to, ka vajadzētu ar bērnu aizlaist uz jūru, jo pēc pāris dienām sola negaisu un galu galā tad būs jāstrādā...  “Sievietēm ir talants domāt un darīt paralēli un brīžiem domas atgādina ātrgaitas šoseju ar sešām joslām,” pasmaida Indra Melbārde, uzsverot, ka ir svarīgi apzināties konkrēto mirkli un pievērst savu uzmanību tikai tam. Lai iemācītos meditēt, ir nepieciešams laiks, taču apzināšanos varam trenēt ik dienu, piemēram, vakarā, guļot šūpuļtīklā un ēdot ābolu, domāt tikai par šo foršo mirkli, vērot, kā ābols izskatās, izgaršot to. Ja prātā iešaujas kārtējās blakus domas (tās taču maļas nepārtraukti!)– „jāaizbrauc uz veikalu”, „jāpiezvana santehniķim”, tu vari pateikt – stop, es zinu, ka esat ieradušās, bet tagad jums būs mazliet jāpagaida, var apzināti likt tām gaidīt rindas kārtību... Jo tikai tā var iegūt maksimālo dzīves smeķi šeit un tagad. Vai esi piefiksējusi, ka pienāk ilgi gaidītais atvaļinājums, bet tev nav laika to izbaudīt, jo ir tik daudz, kas jāizdara (pati vien, starp citu, to visu ieplānoji!) un visu laiku dzīvo jau nākamajā mērķī (rīt došos, parīt jāizdara), respektīvi – tu dzīvo nākotnē. Tas, protams, ir mazliet labāk, nekā visu laiku rakņāties pa pagātni, bet ideāli, ja savu dzīvi dzīvojam šajā mirklī. Kad sāk praktizēt apzināšanos, starp citu, var izdarīt daudz vairāk un kvalitatīvāk.

Šī baisā bedres sajūta

Sievietei, kurai ir trīs mazi bērni un kuras dzīve aizrit starp pamperiem, barošanām un kura nogurusi sēž savandītas istabas vidū, un sievietei, kura zaudējusi darbu, vīru vai ilūzijas, var likties – par kādu vieglu dzīvi jūs tur vispār runājat? Nenoliedzami, mēdz būt situācijas, kad dzīvot viegli, izrādās, ir ļoti grūti, pat neiespējami. „Dzīve vienā brīdī var būt augšā, citā – lejā, bet ir svarīgi iemācīties sērfot pa viļņiem,” atzīst Indra Melbārde. „Tā ir smalka lieta – pieņemt jebko, kas nāk tavā dzīvē un uztvert ikvienu situāciju kā mācību stundu. Sāpes nevajag noliegt, gluži pretēji – tās nepieciešams izdzīvot. Līdzīgi – kā, kad esam slimi, guļam gultā un veseļojamies. Šķiršanās vai jebkāda slikta pieredze jau ir notikusi, tā ir viena situācija dzīvē, bet diemžēl daudzas sievietes vispārina un attiecina vienu notikumu uz visu dzīvi – “nemūžam vairs”, “viņi visi ir tādi”. Tās ir milzīgas lamatas, kam pašas sākam ticēt.” Vai zini, kāda ir veiksminieces stratēģija? Viņa iekrīt bedrē, atsperas un lec ārā (krīze izskatās kā V burts), kamēr citai krīzes situācija var ievilkties mūža garumā (tā izskatās kā burts L) vai normālā situācijā neilgu brīdi (U). Kamēr cita sieviete meklē vainīgos, veiksminiece jau atbild uz jautājumu – ko es no tā varu mācīties un novērtē visu labo, kas bija. Kamēr cita sieviete krīzes situācijā uzdod jautājumu “kāpēc?”, veiksminiece novērtē jaunās iespējas, kas paveras un apzinās, kā var šo situāciju izmantot savā labā. Kamēr cita sieviete no mušas uzpūtusi ziloni, veiksminiece uztver to visu kā pieredzi un zina – līdzīgā situācijā ir jārīkojas citādi. Visām sievietēm, kas dzīvo pagātnē un ik pa laikam sapinas tās līkločos, vajadzētu izlaist jautājumu “kāpēc tā sanāca?”. Lai tavs atslēgas jautājums ir „kā rīkoties turpmāk?”. Pirmajā mirklī liekas – ja izlaižam jautājumu „kāpēc”, mēs neanalizējam savu dzīvi, bet no otras puses – ko mums dod šī pašanalīze, guļot gultā? Vai kļūstam laimīgākas? Nē, jo tas ir destruktīvi. Tā vietā, lai rakņātos problēmās, ir iespējams savu enerģiju vērst uz to, ko vēlies izdarīt. Domāšana jāpagriež nākotnē, bet dzīve – tagadnē. „Ikvienas sievietes spēkos ir vizualizēt pozitīvu nākotni – iztēloties, kā būs pēc gada, pēc trim. Pēc tam būs vieglāk. Jā – mēs, protams, varam galvā radīt arī šausmu ainiņas par to, cik būs grūti, bērniem būs pusaudžu gadi, forši vīrieši apkārt nemētājas un vispār – dzīve ir tik grūta, un diemžēl enerģētiski to visu mēs varam piesaistīt un ieprogrammēt savu. Labāk savas vēlmes formulēt konkrēti un vizualizēt pozitīvi,” norāda personīgās meistarības trenere.

Pieņemt – tas ir atslēgas vārds

Indra Melbārde uzsver, ka visās šķietami dziļajās bedrēs, kurās esam iekritušas, vienmēr atrodamas pērles, kuras ne vienmēr, kad sāp, varam ieraudzīt, taču tās tur ir vienmēr. „Visticamāk, sieviete pēc laika dzīvei pateiks paldies par notikušo, bet būtu vērts viņai palīdzēt atrast pērles – ieguvumus daudz ātrāk”. Starp citu speciāliste iesaka – brīžos, kad tev sāp un dzīvot kļuvis ļoti grūti, paskatīties uz notikušo ar veselīgu humoru. Ja gribas sevi pabarot ar jautājumu “kāpēc?”, ir svētīgi sev ironiski pajautāt, kā man tas izdevās? Kā es to panācu? Nevis, lai vainotu sevi, bet lai paķertu sevi uz zoba. Tas palīdz! Jo neviens nevar solīt, ka dzīve būs izcakota skaistām baltām mežģīnēm, taču visus melnos diegus vai  melnās svītras var pieņemt un uztvert viegli vai vismaz vieglāk nekā līdz šim. „Pieņemot notiekošo, var iemācīties maksimāli dabūt no katras situācijas ieguvumu. Vai tad, ja mēs pretojamies, kaut kas mainās? Ja kaimiņi trokšņo aiz sienas, var, protams, par to „cepties”. Var arī mainīt situāciju  – iet un runāt... Vai arī pieņemt – iegādāties ausu aizbāžņus. Jāatzīst, ka pieņemšana ir ļoti viegls ceļš uz vieglu dzīvi, kaut dažkārt liekas neiespējami” norāda personīgās meistarības trenere. Piemēram, tu skrien uz svarīgu tikšanos, bet tev nolūzt papēdis. Tu vari kreņķēties vai arī izvēlēties demonstratīvi klibot, galu galā – iet basām kājām un varbūt pat sevi momentā iepriecināt ar jaunām kurpēm. Vai arī – cita situācija: ir rūpīgi izplānots pasākums brīvā dabā, un dažu minūšu laikā iejaucas dabas spēki un tu nokļūsti negaisa epicentrā, gāž lietus kā ar spaiņiem. Tu vari slēpties zem jumta un vaimanāt – ak, dievs – pasākums izjucis, tā ir slikta zīme. Vai arī – vari turpināt dejot lietū un piedzīvot vasaras brīnišķīgākās emocijas. 

Virzīties, nevis bēgt

Ik pa laikam satiekam cilvēkus, kuriem šķietami viss veicas, viņi vienmēr ir labā omā. Brīžiem šķiet, kā viņi to panāk? Jo tu pazīsti arī tādus, kas nemitīgi risina savā galvā problēmas, analizē, kāpēc tā un nevis citādi, baiļojas par nākotni, kontrolē bērnus, vīru, kļūst par „ekstrasensiem”, kas pamana problēmas aiz ikvienas ēkas stūra un izskaitļo visus iespējamos negatīvos scenārijus gan savā, gan citu dzīvēs. Indra Melbārde min divus atšķirīgus domāšanas veidus – viens sieviete bēgt no problēmas, otrs virzās uz foršu dzīvi. Viena sieviete cenšas izvairīties no slimībām, nabadzības, saspīlētām attiecībām, cita dzīvo, cerot uz pozitīvu rezultātu – būs veselība, bagātība, draudzīgas attiecības. Abām mērķis ir viens, bet šī mazā nianse kļūst izšķiroša. Ja tu bēdz, tava uzmanību koncentrēta uz problēmām, kuras parasti tiek paredzētas jau iepriekš un kas neļauj sasniegt mērķus, tu lieto negatīvu teikuma struktūru, piemēram, „es nevēlos”. Savukārt ja tu virzies, tava uzmanība ir koncentrēta uz mērķi un par problēmām tu nedomā, jo zini, ko vēlies sasniegt un viegli runā par savām vēlmēm un mērķiem pozitīvā formā, lietojot pozitīvu teikuma struktūru „es vēlos” un pievēršot uzmanību tam, ko darīt lietas labā. Vieni visu mūžu cīnās ar savām negatīvajām rakstura iezīmēm, otri priecājas par sevi, par dzīvi un veiksmīgi sevi pilnveido. Lai gan pastāv uzskats, ka šos gadiem ilgi iesakņojušos uzskatus – bēgt vai virzīties – mainīt nav iespējams, Indra Melbārde ir pretējās domās, jo tos vienmēr ir iespējams koriģēt, apzināti vingrinoties pozitīvajā domāšanā.

Novērtē savu foršo dzīvi

Te vietā stāsts pat biti un mušu. Ja bitei lūdz parādīt, kur šajā pļavā ir notekgrāvis ar atkritumiem un mēslu kaudze, tā atbild: “Es nezinu, kur te ir mēslu kaudze. Zinu tikai to, ka mūsu pļavā ir daudz skaistu ziedu, kas brīnišķīgi smaržo”. Bet, ja prasa mušai, kur šajā pļavā ir ziedi, kas pilni ar nektāru, tā izbrīnīta teiks: “Kādi ziedi? Labāk ejam, es jums parādīšu kolosālu notekgrāvi!” Mums vienmēr ir brīva izvēle – lidot uz medu un vieglu laimīgu dzīvi vai arī visur saskatīt nejēdzības, problēmas un baidīties par rītdienu; priecāties vai attīstīt ciešanu un sāpju kultu; novērtēt vai gausties un sūkstīties. Līdzīgi ir ar slaveno glāzi, kurā ūdens ieliets līdz pusei. Glāze ir viena un tā pati, bet vienam tā šķiet pustukša, bet otram pa pusei pilna. „Ir sievietes, kas pieradušas dzīvot grūti, kuras redz problēmu katrā niekā un sīkumā. Diemžēl jāatzīst, ka daudziem patīk ciest, nevis dzīvot veiksmīgu dzīvi, taču patiesība ir tāda – jo biežāk redzam labo, jo labais ap mums vairojas. Jo vairāk pamanām slikto ap mums, jo vairāk tas atklāj sievietes būtību, to, kas viņai šķiet svarīgi. Katru reizi, pieķerot sevi pie domas par to, ka tev kaut kas nepatīk citu rīcībā, uzlabo savu dzīvi, uzņemies atbildību par sevi un citus liec mierā. Stāsts par vieglo dzīvi ir stāsts ne tikai par pozitīvo domāšanu (ikviena mūsu doma vai pateiktais vārds var mainīt dzīvi!), bet arī par atbildību, jo mēs pašas uzņemamies atbildību, kurš „kukainis” vēlamies būt. Tas viss ir klikšķis galvā, kas būtu jāpārrestartē, to izdarīt vienlaikus ir viegli, bet daudziem tomēr neizpildāmā misija,” norāda personīgās meistarības trenere.

Kad ļaujas, viss notiek

Kā tev šķiet – vai ir iespējams vienā nedēļas nogalē nosvinēt bērnam dzimšanas dienu un draugu kāzas, turklāt piedzīvot autofotoorientēšanos simts kilometru garumā, braukšanu pa upi ar plostu sešu stundu garumā un vēl gulēšanu teltīs? Ja vien nemāki teleportēties un būt vienlaikus dažādās vietās, tas nav iespējams, vai ne? Bet, izrādās – to visu itin viegli, bez stresa iespējams piedzīvot nieka divās dienās, apvienojot visu vienā superpasākumā, ko jau esmu paspējusi nodēvēt par šīs vasaras brīnišķīgāko piedzīvojumu. Pilnīgi magic! Indra Melbārde runā par to pašu – dzīvot viegli nozīmē absolūtu ļaušanos. Ja saplāno visu un ļaujas notikumiem, tad viss kļūst iespējams. Tāpat arī dzīvē – vispirms tu zini, ko gribi un tad ļauj, lai tas notiek, nevis kalpo mērķim. Jo, lai gan uzskata, ka mērķi ir nepieciešami, dažkārt tie var būt arī slogs un pārāk liela mērķtiecība un perfekcionisms neļauj izbaudīt dzīvi šeit un tagad. Jo vairāk iespringstam, jo gaidītais rezultāts mēdz būt grūtāk sasniedzams, tāpēc dzīve būtu vairāk jāuztver kā spēle. „Tā nav pasīva gulēšana gultā un prātošana, kā dzīvot. Jo enerģija nerodas guļot. Kamēr guli gultā un domā, cik labi būtu, ja būtu, kļūst tikai aizvien smagāk un grūtāk. Tāpēc – celies augšā, auj kājas un ej dzīvē. Izdomā, vai vēlies jaunu kleitu, vai tematisku ballīti, vai uzsākt jaunu biznesu. Jo tad, kad tu sāc darīt to, ko sirds kāro, tu sāc būt tu pati, un tad arī ir viegli apiet šķēršļus, kas rodas ceļā. Dzīvot viegli nozīmē ieklausīties savā sirdī, jo nekur citur vieglās dzīvošanas atbildes nebūs,” norāda Indra Melbārde, piebilstot, ka dzīvot priecīgi un viegli, iespējams, ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem šajā dzīvē, un iemācīties to var ikviena no mums. 

Citi raksti

  • Cel savas akcijas

    Šis ir personību laikmets, un uzņēmums pirks tevi – personību, nevis vienu no masas. Vai atceries, kāpēc izvēlējies tieši konkrēto zobārstu vai kosmetologu, pie kura dodies gadiem ilgi? Vai dzirdēji par viņu labas atsauksmes? Reklāmas uzrunāja? Varbūt tev viņu ieteica? Kļūsti arī tu pamanāma un iemācies pārdot sevi gan esošajā uzņēmumā, gan konkurences tirgū, ja apsver domu par iespējamām pārmaiņām.

  • Kā dzīvot viegli?

    Jau gadu mēģinu atrisināt šo rēbusu – kā dzīvot viegli? Šis jautājums kļuvis aktuālāks par visiem citiem, un tā vietā, lai kunkstētu, ka nemitīgi jāskrien, mēģinu izdejot cauri dienai. Tā vietā, lai pārdzīvotu un šķiestu savu enerģiju izplatījumā, cenšos risināt problēmas uzreiz, nevis par tām pārdzīvot. Mēģinu noķert viegluma sajūtu ik dienas, un, zini – arvien biežāk izdodas!

  • Lai pusmūžs un vecums nav bieds

    Nopietnie un mazkustīgie noveco ātrāk!

  • „Kā būt laimīgai attiecībās” treniņseminārs

Mūsu klienti