Drosme mainīt dzīvi - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Mēs nespējam darīt lielas lietas, vienīgi mazas lietas ar lielu mīlestību. Māte Terēze

Drosme mainīt dzīvi

30.11.2019 Lauma Lūse-Kreicberga
Konsultē geštaltterapeite Solvita Vektere un
Personības Pilnveidošanās centra personīgās meistarības trenere un koučs
Indra Melbārde.

Bieži vien samierināmies ar esošo dzīvi pat tad, ja īsti laimīgas neesam, jo bailes palikt bešā – bez partnera, darba, amata, atalgojuma – ir daudz spēcīgākas. Taču tie, kas pamēģinājuši mainīt dzīvi, zina – drosme ir lipīga!

Publicēts:
Žurnāls “Una”, 2019. gada novembris

Negribu vairs kapučīno!

“Tu gribēji kapučīno, iedzēri pāris malkus un, iespējams, šobrīd saproti, ka vairs to nevēlies. Tu drīksti nolikt krūzīti malā, vai arī palūgt, piemēram, melnu kafiju, bet tu, iespējams, jūties neērti – ir taču jāizdzer, pati to lūdzi!” sēžot man pretī, līdzībās runā geštaltterapeite Solvita Vektere. Cilvēki tā mēdz darīt arī ar savu dzīvi – dzer to “kapučīno”, kaut arī negaršo vai arī vairs negrib to. Jo ir neērti. Tā nav pieņemts. Ko teiks citi? Šausta sevi – es taču par šo vīrieti, darbu, profesiju sapņoju visu dzīvi, man ir ģimene, panākumi, man būtu jābūt laimīgai un apmierinātai ar savu dzīvi. Starp citu, šis ir viens no  iemesliem, kāpēc daudzas no mums nepiepilda savus sapņus vai arī nemaina savu nedaudz iesīkstējušo dzīvi. S. Vektere domā, ka mēs pārāk bieži iztēlojamies, ka dzīve kaut kad būs “gatava” – droša, stabila, paredzama un saprotama, taču tā ir ilūzija. Lielākais izaicinājums ir pieņemt dzīvi kā nepārtrauktu pārmaiņu procesu un nenobīties no vēlmes pēc kaut kā jauna. „Tā vietā, lai sev mierīgi pateiktu, ka esmu izaugusi no šīs kleitas un man vajag citu, parādās trauksme – ārprāts, man nav kleitas, vairs nav ko vilkt mugurā! Būtu labi, ja mēs spētu uz sajūtu „man nav labi, gribas vēl kaut ko” paskatīties kā uz ciklisku, dabisku nākamo dzīves posmu, jo dažkārt ar to, kas ir, vairs nepietiek. Vai arī – nav tā, kā bijām iztēlojušās,” norāda S. Vektere.

Personīgās meistarības trenere Indra Melbārde domā, ka visgudrākais rīcības plāns ir pašām veicināt pārmaiņas. „Jo tās pie mums var ierasties pa diviem dažādiem ceļiem – vai nu mēs pašas virzām dzīvi, zinām, kurp ejam, pieņemam lēmumu un rīkojamies, vai arī dzīve ar lielu blīkšķi pārmaiņas mums piedāvā. Otrs variants ir daudz efektīvāks, taču mēdz būt arī ļoti sāpīgs. Līdzīgi ir gaidīt, ka loterijā vinnēsim laimestu un dzīvē notiks brīnumi, taču labāk tos organizēt pašām.”

Kāpēc vajag pārmaiņas?

Starp citu, arī tā ir drosme – neko nemainīt savā dzīvē, atstāt visu, kā ir. Jo, iespējams, šobrīd tev ir lielisks dzīves posms – sakārtots, mierīgs, bez vējiem, vētrām, viļņiem augšā un lejā... „Pat tad, ja kādam liekas, ka vērtība ir pārmaiņas, galvenais kritērijs ir apmierinātība ar dzīvi, turklāt nevis šodien, bet arī vakar, aizvakar, ilgā laika posmā,” atzīst S. Vektere. Tā nav tāda spiedzoša “ak, cik es esmu laimīga!” sajūta, bet tāda visaptveroša apmierinātība ar savu dzīvi. Jā, varbūt rītdien, pēc mēneša, pusgada, gada es kaut ko vēlēšos mainīt vai uzlabot, bet šobrīd jūtos labi. Svarīgi neskriet citu pavadā, kas aicina – rīkojies taču! Iespējams, tu pat vēlies pārmaiņas, taču atbildīgi izvērtē visus riskus, ievāc informāciju, apsver visus “par” un “pret”, izvērtē resursus. Ikvienam ir savs lēmumu nobriedināšanas temps, un tāpēc – lūdzu, nesteidziniet mani! Tas nekas, ka tu varēji ātri pieņemt lēmumu! Neliec man justies sliktāk, ka es izvērtēju. Varbūt es vispār no šīs idejas atteikšos. „Ja vēl ir bailes, ja šķiet, ka vēl ir pārāk liels risks, tad, iespējams, risks patiešām ir pārāk liels. Tātad ideja vēl jābriedina... Tas nenozīmē, ka tu neesi drosmīga. Arī atteikšanās no idejas ir drosme!” uzsver S. Vektere. „Bieži vien, nākot pie manis uz konsultāciju, aktuāls ir jautājums – šķirties vai nešķirties? Bet es mudinu pakāpties soli atpakaļ. Varbūt ir iespējams arī neko nemainīt. Mums ir iedzīta doma, ka vajag kaut ko labāku un ka kaut kur citur ir labāk!”

Pēc terapeites domām, par pārmaiņām vērts aizdomāties, ja iekšēji jūties slikti vai vēlies kaut ko vairāk. „Taču bieži vien arī tas vēl nav iemesls rīkoties, jo ar šo sajūtu var nodzīvot visu mūžu. Manuprāt, ir vērts rīkoties tad, kad tu esi neapmierināta ar to, ka esi neapmierināta,” pasmaida S. Vektere, piebilstot, ka katrai no mums šīs pazīmes var būt ļoti atšķirīgas. “Ir gan viena pazīme, ko ikviena var atpazīt kā signāla lampiņu – sāk parādīties veselības problēmas, hroniskas saslimšanas. Taču cilvēki iemanās dzīvot pat ar tām, neko nemainot. Mēdz teikt – paskaties savā zāļu maciņā! Ja tas jau ir groziņš, atvilktne vai skapis, varbūt vērts aizdomāties par savu dzīvi plašāk, taču mēs bieži vien sakām – ai, tikai nedaudz vairāk jāpaguļ, jāiedzer kafija vai arī jāpasēž bārā.”

Mērķis un drāma

Līdzīgi kā dzīve ir process, arī cilvēks nav “statisks lielums”. Kad ar nolemtību sakām – esmu tāds cilvēks, un tur neko nevaru darīt, vai arī – man ir tāds liktenis, zvaigžņu stāvoklis un vēl nezin kas, uz līdzenas vietas pašas sevi ieliekam rāmītī. “Pat tad, ja tev bijusi neveiksmīga bērnība un vecāki pazemojuši, sakot, ka nekas no tevis dzīvē nesanāks, ikvienam ir iespēja darīt to, ko viņš pats vēlas, mainīt savu dzīvi atkal un atkal,” uzsver S. Vektere. Arī I. Melbārde domā, ka mūsu dzīvi bieži vien vada domas un pārliecības, tādas kā “tas ir grūti”, “tas nav domāts man”, “man to nevajag”, “es bez tā iztikšu”. „Dažkārt neiešana uz priekšu var būt paralizējoša, bet ir svarīgi attīstīt ticību sev, lai pamēģinātu, lai ticētu, ka izdosies. Bailes palīdz pārvarēt iepriekšējā pozitīvā pieredze. Ja iepriekš piedzīvota neveiksme, svarīgi to attiecināt uz konkrēto vietu un laiku, nevis vispārināt – esmu neveiksminiece, man nav lemts!” iesaka I. Melbārde. „Mums katrai būtu svarīgi stiprināt savu kodolu – pieņemt labos vārdus par sevi, atzīt savus sasniegumus un balstīties uz labo pieredzi, kas rada pašnovērtējumu, un, jā – arī drosmi iet uz priekšu, mēģināt un ļauties, jo... es tikšu galā. Arī tad, ja būs ļoti slikti laiki, depresīvi posmi vai tuvinieku zaudējumi,” uzsver S. Vektere.

Izvirzot jaunus mērķus, dzīve mainās ne tikai sievietei pašai, bet arī tuviniekiem. Pēc I. Melbārdes domām, tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzas no mums neizvirza mērķus un nekāpj laukā no komforta zonām, jo zemapziņa baidās no pārmaiņām un labāk vēlas visu atstāt pa vecam. „Piemēram, sieviete gribētu doties biznesā, bet nedara to, jo, ja, iespējams, būs veiksmīgāka par vīru, pazaudēs viņu. Aiz katra izvirzītā mērķa patiesībā slēpjas maza drāma,” piebilst Indra Melbārde „Taču, ja ideja par pārmaiņām mūs urda, bet nedodamies uz priekšu, tad, visticamāk, tā urdīs vēl vairāk. Mēs, protams, varam iemācīties vēlmi apspiest, pārslēgties uz kaut ko citu, kalpot kaut kam citam un varbūt pat aizmirst par saviem sapņiem, bet zemapziņas līmenī tas urdētājs turpina dzīvot. Un arī īstas laimes nav... Manuprāt, ir svarīgi atrast savu īsto darbu, savu īsto cilvēku, sev piemērotos laika pavadīšanas veidus.”

Bailes ir tikai signāls

Lai bez bailēm dotos pretī nezināmajam, ir ļoti svarīgs apkārtējo atbalsts. Tie ir cilvēki, kas “nenorok” tavu ideju, vēl vairāk – varbūt pat sniedz palīdzību, lai tu varētu īstenot savu sapni. “Taču vēlme pēc pārmaiņām rodas iekšējo sajūtu, pārdomu un novērojumu rezultātā, tāpēc tas ir iekšējs dialogs un lēmums, jo bailes ir ļoti personiskas, un drosme ir vajadzīga, lai tās pārvarētu,” uzsver S. Vektere. Ja iekšējai balsij pievienojas arī ārējais atbalsts vīra, bērnu un citu tuvinieku un draugu izskatā, ir vieglāk būt drosmīgai, bet ne vienmēr tas ir izšķiroši. Reizēm ārējie faktori bremzē un brīdina, bet rīkojamies par spīti apkārtējo iebildumiem, jo būt drosmīgai ir ļoti individuāla sajūta. Tie, kas riskējuši, bieži vien vēlāk atzīst, ka citi viņus nav sapratuši, dažkārt pat viņi paši sevi līdzi galam nav sapratuši, jo lēmums rīkoties pieņemts pretrunā iepriekšējai pieredzei, balstoties uz sajūtu, ka tas jādara. “Manuprāt, ir svarīgi nevis nebaidīties no tā, kas būs, bet zināt, ka, neskatoties uz bailēm, tu tiksi galā,” iesaka S. Vektere. Viņa norāda, ka svarīgi bailēm pretnostatīt “es gribu”. “Aiz bailēm vienmēr ir paslēpusies psiholoģiska un emocionāla vajadzība. Pirmo parasti pamanām bailes, bet tās ir tikai signāls. Piemēram, bailēm no nabadzības pretim ir vajadzība pēc drošības un finansiālas vajadzībās, līdz ar to ir vēlme izveidot stabilu finansiālo plūsmu. Lūk, var sastādīt konkrētu rīcības plānu, ko darīt. Bailes ir enerģija, kas attur šajā konkrētajā brīdī, bet enerģijai var iedot mērķi, uz kurieni virzīties,” iesaka S. Vektere.

Īstenībā nav krustceļu

Ir tāds teiciens: “Kas neriskē, tas nedzer šampanieti!”. Bet, vai esi dzirdējusi šādu versiju – “Kas neriskē, tas nelauž kaulus”? Tas ir stāsts par iespējamo veiksmi un iespējamo neveiksmi, un, kamēr tu nepamēģini, arī neuzzini, kas tevi gaida. “Manuprāt, ja cilvēks izvēlas neriskēt, tad motivācijas tomēr ir par maz – tad jau nemaz tik ļoti to šampanieti negribas!” domā S. Vektere.

Ja ir ļoti spēcīga motivācija, tad īstenībā nav pat šaubu, nav krustceļu, ir tikai viens ceļš, viena izvēle “es gribu!” Ja ir milzīga vēlme, tad tiks izdomāts veids, kā ideju īstenot pat, ja ne šobrīd, tad vēlāk – noteikti! “Tad, kad cilvēks zina savu ceļu, viņu ir ļoti grūti aizvilināt no tā. Ja arī gadās problēmas, viņš vienmēr patur prātā savu vīziju par mērķi,” domā I. Melbārde. Viņasprāt, ļoti viegli kļūt drosmīgai, ja ir īsts, ļoti gribēts mērķis, sirds mērķis,  jo tad ir “draivs” un enerģija. Tad mērķis pats velk uz priekšu. „Tā ir laime – zināt, ko vēlos, un prast iztēloties, kas mainīsies manā un manu tuvinieku dzīvē, kad es to būšu paveikusi, uz brīdi nonākt galarezultātā, un to pielaikot. Laimīgs cilvēks māk sekot sev, bet ļoti daudziem ir grūti definēt savus mērķus,” norāda Indra Melbārde, piebilstot, ka, izvirzot mērķus  ir  svarīgi paskatīties trīs soļus uz priekšu un atbildēt sev uz jautājumiem – kā mans lēmums rīkoties ietekmēs manu un tuvinieku dzīvi? Kādi būs ieguvumi? Kas notiks, ja neko nedarīšu un savā dzīvē nemainīšu? “Bet, ja ir vēlme pēc pārmaiņām, tad ir jārīkojas! Zem guloša akmens ūdens netek.”

Kas padara laimīgu?

„Atgriežamies pie šampanieša. Kāpēc tas būtu jādzer? Vai tev vispār garšo šampanietis? Vai arī tā ir kārtējā bildīte no feisbuka un instagrama ar baltu jahtu, zilu jūru un šampanieša glāzi, kas demonstrē – lūk, tāda ir laimīga dzīve!? Vissvarīgākais jautājums, ar kuru patiesībā būtu jāsāk – vai mēs pašas zinām, kas mūs kā sievietes dara laimīgas un ar dzīvi apmierinātas? Kas man garšo? Kas man patīk? Ko es vēlos piepildīt? Ko es gribētu nākamajā gadā? Īstenībā domās mēdz būt pavisam liels “mišungs”!” atzīst S. Vektere. Viņa iesaka Jaungadā uztaisīt kolāžu no dažādiem attēliem un pēc tam izvērtēt pašas radīto ainiņu, un paanalizēt, nezaudējot humora izjūtu. „Varbūt ieraudzīsi, ka nemaz negribi tirkīzzilo jūru, bet atpūtu laukos un pelašķu tēju... Kurš ir teicis, ka mums ir jākāpj ārā no komforta zonas? Es gribu dzert dzert savu pelašķu tēju, nevis šampanieti! Sabiedrība mūs dzen būt veiksmīgām sievietēm, taču tieksme uz panākumiem mūsdienās ir mazliet neveselīga – bieži vien tā neiet rokrokā ar labu pašsajūtu un harmoniju.”

Indra Melbārde atzīst, ka reizēm arī dzird iebildumus – kāpēc gan jāsarežģī sava dzīve? Kāpēc kaut kas jādara citādi, ja ir ļoti ērta un sakārtota dzīve, ja esam iemācījušās sadzīvot arī ar ēnas pusēm, negācijām, savām veselības problēmām? „Protams, ja jūties laimīga, tad viss ir kārtībā – nevienam nekas nav jāpierāda! Tas ir stāsts par savas dzīves dzīvošanu. Mums visām nav jābūt biznesa lēdijām un ne arī daudzbērnu mammām. Sieviete  drīkst nevēlēties bērnus. Tas ir stāsts par to, ka dziediet savu dziesmu un ejiet savu ceļu, saprotiet, kas jūs esat. Šis laiks ir brīnišķīgs, jo mēs arvien vairāk atsakāmies no klišejām, zīmoliem, pareizībām, štampiem, prestižiem, un cilvēki arvien vairāk seko sev un savām vērtībām. Vai vajag sevi lauzt? Nē. Ja esi laimīga sieviete, dzīvo!”

Enerģija rodas kustībā

Taču, pēc I. Melbārdes domām, dzīve ap mums mainās nemitīgi, un katrai no mums būtu jāmāk paskatīties uz priekšu – pamodelēt savu dzīvi pēc pieciem, desmit, divdesmit  gadiem. Piemēram, šobrīd esmu laimīga sēdēt mājās ar bērniem, bet kāda būs mana nākotne, kad bērni būs izauguši? Ko es darīšu? Paplašinot komforta zonu, var iegūt plašāku dzīves telpu, kurā justies komfortabli, turklāt būt elastīgai. Līdzīgi kā dodoties uz sporta zāli, cenšamies izdarīt mazliet vairāk nekā iepriekš, arī dzīvē sevi mazliet pārvarot, mēs varam tikai iegūt – jaunas prasmes, zināšanas, pieredzi. „Vissvarīgākais ir nevis salīdzināt sevi ar citiem, bet sevi ar sevi, piemēram, no rīta, un paslavēt sevi par to, kā es šodien paplašināju savu komforta zonu. Starp citu, tad arī lielos lēmumus pieņemt ir daudz vieglāk! dzīvojot savā drošā pasaulē, enerģija nevairojas, bet ik reizi paplašinot komforta zonu, rodas pacēlums. Enerģija rodas darbībā,  kustībā, tad labāk raisās arī domas, rodas jaunas idejas , jo ķermenis un apziņa ir vienoti,” uzsver I. Melbārde. Viņa iesaka ikdienā izmantot 5 sekunžu likumu – kad galvā iešaujas ideja, rīkoties piecu sekunžu laikā – kaut vai pierakstīt ideju, atrast internetā informāciju, izdarīt ko jaunās idejas labā, pretējā gadījumā prāts ātri vien atrunāsies, ka tev tas nemaz nav vajadzīgs, un atradīs iemeslus, kāpēc nerīkoties. Savukārt jau nopietnākas izvēles priekšā lieliski darbojas 72 stundu likums. Trīs diennakšu laikā, sperot pirmo soļus sapņa virzienā – interesējoties, apspriežoties ar draugiem, tu iegriez lielu enerģiju, lai mērķtiecīgi tuvotos savam sapnim. I. Melbārde iesaka paskatīties uz savu dzīvi no četriem aspektiem un pajautāt sev, kādu dzīvi es sev novēlētu nākamgad? Kāda es vēlos būt? Kādas attiecības es vēlos savā ģimenē, ar draugiem? Ko vēlos sasniegt darbā, biznesā, kādus mērķus izvirzīt? Un visbeidzot – vai man būs laika atpūtai? Kā es vēlos atpūsties? Svarīgi domāt par to, ko vēlos, nevis par to, ko negribu. Un kaut ko vēloties, uzreiz skatīties, kā tas pozitīvi varētu ietekmēt ne tikai mani, bet arī ģimeni, darbu, atpūtu.

Starp citu, gada nogale ir lieliska, lai trenētu savus pasūtījumus zelta zivtiņai – kā būtu, ja būtu. Mums nevienam nav jāatskaitās par saviem sapņiem un mērķiem, tāpēc varam ļaut brīvu vaļu fantazēšanai. Interesanti, ka, to darot, veicam iekšējo darbu, un, iespējams, sapņojot sapratīsim, ka tas nemaz nav mans sapnis. Arī tas ir labs darbs, kas paveikts izaugsmei. Jo kā gan citādāk mēs varētu tikt līdz savam kodolam, savai īstajai vēlmei?

Citi raksti

  • Drosme mainīt dzīvi

    Bieži vien samierināmies ar esošo dzīvi pat tad, ja īsti laimīgas neesam, jo bailes palikt bešā – bez partnera, darba, amata, atalgojuma – ir daudz spēcīgākas. Taču tie, kas pamēģinājuši mainīt dzīvi, zina – drosme ir lipīga!

  • Uzdrīkstēsimies mainīties

    Kāpēc es atkal tā rīkojos? Ko es gribu? Kā iemācīties pieņemt pārmaiņas un ko darīt, ja pārmaiņas neapmierina? Kāda jēga ir manai dzīvei? Nevar būt, ka domājošs cilvēks vismaz dažas reizes dzīvē nebūtu uzsācis dialogu ar sevi, lai noskaidrotu ja ne tieši tādus jautājumus, tad vismaz līdzīgā manierē tērpinājis pats sevi. Par dzīves lielajiem jautājumiem – sarunā ar neirolingvistiskās programmēšanas un personīgās meistarības treneri, kouču Indru MELBĀRDI.

Mūsu klienti