Kad acis mirdz! - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Stāsts nav par to, vai tu tiec notriekts zemē, bet gan par to, vai tu piecelies. Vincs Lombardi

Kad acis mirdz!

16.03.2021 Daiga Lutere “Kurzemes Vārds”, 2021. gada janvāris

Pirms 18 gadiem Indra Melbārde izveidoja savu privāto pieaugušo mācību iestādi “Personības pilnveidošanas centrs” un vairākus gadus izglītoja liepājniekus un apkārtnes iedzīvotājus. Tagad “Personības pilnveidošanas centrs” atrodas Rīgā, bet ik pa laikam tā direktore un līdzīpašniece atbrauc uz Grobiņu apciemot savu mammu. Vienā no šīm reizēm satikāmies.

- Ne vienu vien gadu nostrādājāt Grobiņas vidusskolā un bijāt arī direktora vietniece audzināšanas darbā.

Aizgāju pēc trīspadsmit skolā nostrādātiem gadiem. Toreiz zināju un joprojām esmu pārliecināta, ka mans aicinājums ir būt skolotājai, taču 1998. gadā uzrakstīju atlūgumu, no šodienas skatoties – tas bija jādara kādus gadus ātrāk. Tad kādu laiku “Liepājas Cukurfabrikā” strādāju par mārketinga un reklāmas speciālisti. Reklamēju cukuru un Liepājas šķīstošo kafiju.

- Kas bija iemesls, kādēļ sākāt apgūt neirolingvistisko programmēšanu (NLP)?

Darbojoties mārketingā, ļoti skaidri sapratu, ka tā nav mana pasaule. Zināju, ka skolā vairs neatgriezīšos. Atrados dzīves krustcelēs un sevis meklējumos. Kādu dienu laba paziņa mani uzaicināja uz kursiem, iepriekš nepasakot, tieši kādiem. Tikai pateica: “Noteikti atnāc, tev būs interesanti!”. Tie bija NLP kursi. Tolaik es pati tiešām uz šādiem kursiem nebūtu pierakstījusies un gājusi, nemūžam! Pēc dažām nodarbībām sapratu, ka tas, ko mums kursos māca tiešām strādā, dod rezultātus un mani tas aizrāva. Es sapratu, ka varu pati ar sevi strādāt, man izdodas sevi mainīt uz labo pusi - kļuvu mazāk emocionāla, mērķtiecīga un apmierināta ar dzīvi. Gribēju neirolingvistisko programmēšanu apgūt dziļāk un zināju, ka tas darāms ārpus Latvijas.

Pirmo reizi uz Maskavu mācīties aizbraucu 2002. gada rudenī jau ar ļoti skaidru vīziju, ka man būs pašai savs mācību centrs. Pārliecinājos, ka ja ir sava ideja, savs sapnis, tad apstākļi sakārtojas, lai to piepildītu.

- Vai nav apnicis gadus astoņpadsmit mācīt pieaugušos?

Nē, noteikti nē! Katra grupa, cilvēki, kas atnāk uz mācībām (tagad tās notiek attālināti) ir atšķirīga. Veidojam jaunas programmas, paši mācamies. Esmu gandarīta, ja kursanti pēc vairāku gadu pauzes atgriežas, iesaka mācīties pie mums saviem draugiem un ģimenes locekļiem, arī bērniem Kāpēc? Jo mēs mācam tādas katram dzīvē nepieciešamas zināšanas, kādas skolā nevar iegūt, - kā dzīvot viegli un interesanti, sasniegt mērķus un būt laimīgiem. Liela pievienotā vērtība manā darbā ir tas, ka strādāju ar savā izaugsmē motivētiem cilvēkiem un esmu brīva no birokrātijas valgiem, kas joprojām ir valsts skolu pedagogu ikdiena.

- Kas ir neirolingvistiskā programmēšana?

NLP ir praktiskās psiholoģijas virziens, mācība par personīgo meistarību, kas pēta un apkopo veiksmīgu cilvēku stratēģijas, kuras tiek nodotas, mācītas citiem. Mācība, kas māca strādāt ar sevi, saprast sevi. Savu ieradumu, domāšanas stila, mērķu sasniegšanas stratēģiju pilnveidošana.

- Tolaik, pirms divdesmit  gadiem NLP Latvijā ienāca kā kaut kas pavisam jauns.

Jā, arī šodien daudziem tas ir jaunums, kaut NLP ir iekļauta arī dažu augstskolu piedāvājumā. Pasaulē NLP ir izplatīta mācība. Savulaik izvēlējos papildināt savas zināšanas Maskavā, Krievijas vadošajā NLP centrā “NLP izglītībā” pie Andreja Pligina. Mācījos arī Pēterburgā un Minskā. Daudz laika sanācis pavadīt ceļā.  Atmiņā epizodes ar Liepājas lidostu, kad bija tiešie reisi uz Maskavu. Dzīvoju Grobiņas nomalē un turpat aiz liela lauka bija un (joprojām ir!) Liepājas lidosta. No tās regulāri lidoju uz mācībām Maskavā. Pasažieri parasti bijām trīs, četri. Mūsu lidmašīna Maskavas lidostā, salīdzinot ar lielajiem gaisa kuģiem bija pavisam maza.

- Pieļauju, ka sākumā, aizejot uz pirmajiem NLP kursiem, tūlīt neradās vēlme mācīt visus, kas tikai gatavi klausīties.

Sākumā ne, bet ātri sapratu, ka NLP ir mācība, kas cilvēkam dod iespēju saprast sevi, izvirzīt mērķus un, galvenais – piedzīvot reālas izmaiņas. Bija skaidrs, ka gribu pati savu skolu, bet, domājot reāli, tā tobrīd bija neiespējamā misija. Ko darīt? Rīkoties, plānot, turpināt mācīties, meklēt iespējas, sabiedrotos.

- Kāds bija “Personības pilnveidošanas centra” sākums?

Grūts un tāpēc interesants. Nez vai, iepriekš zinot visu, kam esmu cauri gājusi, to darītu. Vajadzēja mācīties risināt dažādus juridiskus un finanšu jautājumus, saņēmu atteikumu savā pašvaldībā, tas radīja milzu spītu – vienalga, es izdarīšu!

Esmu ļoti pateicīga Liepājas skolu direktoriem Edītei Plamšei un Helvijam Valcim, kuri bija pretimnākoši, kad pirmajos gados gribēju izīrēt telpas savām nodarbībām. Kad biju iestrādājusies, atradusi domubiedrus un “Personības pilnveidošanas centrs” jau strādāja ar peļņu, varējām atļauties savas telpas Liepājā, K. Barona ielā. Viss, pilnīgi viss pašai bija jānopelna, jo no valsts kā privāta mācību iestāde, neesmu saņēmusi ne centu. Gan visu rēķinu apmaksa, gan tāfele, katra papīra lapa un ērtas mācību zāles bija un ir ar darbu nopelnītas.

Tagad saviem kursantiem mācu, ka nav jāgaida ideāli apstākļi, bet, ja ir sava sirdsideja – vienkārši jādara. Īstā mācīšanās notiek darot.

Atceros, ka, sākot mācīties Maskavā, katram vajadzēja uzrakstīt savus mērķus desmit gadiem. Es rakstīju, ka gribu savu skolu, kļūt par NLP treneri, gribu latviešu valodā izdot savu grāmatu par neirolingvistisko programmēšanu, gribu savu automašīnu u.c. Tobrīd, 2002. gadā tās tiešām šķita kosmiskas vēlēšanās! Lielākā daļa no toreiz rakstītiem mērķiem piepildījās gada laikā. Arī pirmo NLP grāmatu uzrakstīju. Ja dari kas patīk un esi uz šī viļņa, viss notiek. Tieši tāpēc dzīvē svarīgi atrast savu ceļu, kuru ejot, acis mirdz.

Mana mamma domā, ka es ļoti smagi strādāju, jo, kad viņa man vakarā pēc deviņiem piezvana, es vēl vadu nodarbību. Strādāju arī brīvdienās. Pieaugušo interešu izglītībā vienkārši ir tāds darba ritms. Bet es neuzskatu, ka mans darbs ir smags, jo man tas tiešām patīk. 

- Cik ilgi centrs bija Liepājā?

Līdz lielajai krīzei 2009. gadā. Sākās laiks, kad dažādus interešu kursus sāka piedāvāt daudzviet un es nodarbības organizēju arī Rīgā. Nācās secināt, ka Rīgā cilvēki pret mācībām izturas atbildīgāk. Ja pieteicās mācīties, tad noteiktajā laikā arī ieradās. Toreiz Liepājā bija savādāk. Bija laiks, kad strādāju ar zaudējumiem. Tas nebija viegls lēmumus aiziet no Liepājas un visu darbību pārcelt uz Rīgu, bet realitāte visu salika vietās. Joprojām turpinu strādāt kopā ar savu kolēģi Artūru Zeltiņu, puisi no Priekules, kurš tagad ir arī uzņēmuma līdzīpašnieks. Pēdējās trīs grāmatas par NLP esam sarakstījuši kopā.

- Vai nebija grūti saņemties savai pirmajai grāmatai?

Visu atceros skaidri kā vakar! 2003. gada maija priekšpēdējā dienā biju uzaicināta kādā Liepājas vidusskolā pedagogiem nolasīt lekciju par neirolingvistisko programmēšanu. Liela mācību telpa bija pilna ar pedagogiem, kuri manī neklausījās, jo dienu pirms liecību izsniegšanas skolotājiem citas domas un darbi prātā. Pēc lekcijas gāju pa Ganību ielu vīlusies un pavisam bēdīga. Tad nodomāju: Indra, izdari kaut ko derīgu sevis labā! Iegāju nesen atvērtajā izdevniecības “Zvaigzne” grāmatu namā aprunāties ar paziņu un teicu, ka man ir mērķis kādreiz uzrakstīt grāmatu. Kā to dara? Man pastāstīja, kurš cilvēks izdevniecībā jāuzrunā un citas tehniskas lietas. Un vēl aicināja apskatīt visu jauno grāmatu namu, arī otro stāvu, kur telpas, kas paredzētas, lai lasītāji tiktos ar grāmatu autoriem. Un es atļāvos brīdi pasapņot – iztēlojos, kā, kādreiz pēc gadiem, šajā zālē varētu būt manas NLP grāmatas prezentācija. Toreiz izmantoju pavisam vienkāršu mērķa vizualizēšanas tehniku. Tas radīja tādu enerģiju un vēlmi darboties! Tā paša gada 30. septembrī izdevniecībā ”Zvaigzne” iesniedzu savas grāmatas manuskriptu. Nākošā gada pavasarī tajā zālē notika grāmatas prezentācija – tieši tā, kā biju iztēlojusies, tikai krietni ātrāk. Ja protam pareizi izvirzīt mērķus, notiek brīnumainas lietas. Grāmata par to arī bija – kā atļaut sev sapņot – “Kad sapņi piepildās”.

- Izklausās mistiski...

Stāsts ir par to, kā strādāt ar saviem sapņiem, vēlmēm, iecerēm. Lielākā daļa cilvēku patiesībā nezina, ko viņi grib un netic saviem spēkiem. Skola un ģimene daudzus nav iemācījusi sapņot un savus sapņus īstenot. Tā arī saku, ka savā centrā bieži vien darām izglītības sistēmas nepadarīto darbu. Lai arī esam pieaugušo interešu izglītības iestāde, pie mums mācās arī  jaunieši, vidusskolnieki. Bieži ir gadījumi, kad vecāki, pabeiguši kursus, saprot, ka tie ļoti noderētu arī viņu atvasēm. Tas, ko piedāvājam, būtu jāmāca jau bērnudārzā.

- Par ko ir runa?

Jāmācās gribēt, nevis negribēt! Ticēt sev. Domāt pozitīvi, nevis negatīvi. Jāapgūst pamatzināšanas par sevi, par savu zemapziņu. Patiesībā, tas viss ir  ļoti vienkārši un aizraujoši. NLP ir mācība tiem cilvēkiem, kuri dara, kas savā dzīvē tiešām grib būt saimnieki, nevis cietēji upurīši. Pieredze rodas darot, ne gari pļāpājot un pabalstus gaidot.

Pirms laika sociālajos tīklos dalījos ar Raimonda Paula domu: “Es daru. Vienreiz man sanāk, citreiz ne. Vienreiz es zaudēju, citreiz iegūstu. Bet nefilozofēju pa tukšo. Es daru.” 

- Tagad visas nodarbības notiek tiešsaistē. Vai klausītāju pietiek?

Cilvēki grib mācīties un gribētāji iespējas atrod arvien vairāk. Pandēmijas laiks arī mani lika iziet no ierastās komforta zonas, jo agrāk teicu: vadīt kursus neklātienē, tiešsaistē? Nemūžam! Martā, kad tika pārtrauktas klātienes mācības, mūsu komandai vajadzēja vien 24 stundas, lai sagādātu vajadzīgo tehniku un iemācītos un sāktu strādāt tiešsaistē. Tagad to darām ik dienas un kursos piesakās, mācās cilvēki ne tikai no visas Latvijas (jo nav jābrauc uz Rīgu!), bet arī latvieši no Zviedrijas, Anglijas, Īrijas, Vācijas un pat Dienvidamerikas. Mācās arī liepājnieki.

Mēs nelasām lekcijas, bet arī tiešsaistē organizējam vingrinājumus, diskusijas, mācam NLP tehnikas. Tās ir praktiskas nodarbības. Man pašai pārsteigums bija tas, ka cilvēki atsaucīgi izmanto iespēju piedalīties tiešsaistes meditācijās.

Lai cik sarežģīts mums neliktos šis laiks, tajā ir daudz laba, transformējoša, attīstoša. Daudzi to saprot un jaunos apstākļus izmanto izaugsmei.

Mums visiem ir izvēle – bēdāties, ciest, dusmoties vai pieņemt esošo situāciju, pielāgoties un izmantot savā labā, meklēt risinājumus.

Es ticu, ka sabiedrība kopumā izies no šīs krīzes kā ieguvēja, mēs būsim stiprāki, gudrāki. Varianti ir vienmēr, tikai jāatrod savējais. Bet es arī zinu, ka ir cilvēki, kas šobrīd nespēj, negrib saņemties… Un tad vieglākais ceļš ir agresija, vainīgā meklēšana, situācijas noliegšana…

Esmu ne tikai pasniedzēja un NLP trenere, bet arī koučs, kas palīdz cilvēkiem atrast savus mērķus un labākos ceļus to īstenošanai. Mani klienti zina, ka ir viena tēma, ar kuru nestrādāju. Proti: kā aizbraukt no Latvijas un pasaulē rast laimi. Mana pārliecība, ka Latvijā ir lieliskas iespējas gan izaugsmei, gan darbam. Esmu Latvijas patriote. Arī tad, ja ne visi valdības lēmumi saprotami.

- Jūsu darbs saistīts ar pieaugušo izglītošanu, bet kāds teiks: priekš kam man kaut kādi kursi, mācīšanās. Cik tad var!

Populārā NLP trenere un koučs Merilina Atkinsone ir teikusi diezgan skarbi: “Daudzi cilvēki nomirst jau 23, 25 gadu vecumā, tikai viņus līdz 80 gadiem aizmirst apglabāt.” Padomju laikos tā arī bija – 23 gados pabeidza augstskolu un mācības, izaugsme beidzās. Mēs esam šajā pasaulē, lai visu mūžu augtu, pilnveidotos, mācītos. Šodien pasaule ir mainījusies un pienācis laiks, kad cilvēks mācās visu mūžu. Nav jau variantu! Kaut vai lai prastu rīkoties ar tehnoloģijām, kas visu laiku tiek pilnveidotas. Vai papildinātu savas zināšanas un prasmes kādā, sev tuvā sfērā. Atkal un atkal kaut ko iemācīties, neskatoties uz saviem gadiem, tas dzīvei piedod citu garšu un krāsainību! Cilvēks aug un sevi pilnveido, lai pašam būtu interesanti, lai dzīve vieglāka.  Nereti man jautā, vai ir vērts lasīt pašizaugsmes grāmatas. Jā, lasi, bet no katra izlasītā darba kaut ko paņem savā dzīvē. Lai izlasītais pāriet darbībā, praksē, ieviešot savā dzīvē ko jaunu. Pat tad, ja tas sākumā sagādā grūtības. Piemēram, pēdējos gados par manu hobiju kļuvusi kaligrāfija. Manu rokrakstu nevar saukt par glītu, bet nu jau gadus piecus ziemas mēnešos brīvajā laikā nododos kaligrāfijai – ar tušu rakstu burtus, tekstus. Sev par prieku, prāta atpūtināšanai, pacietības treniņam. Un mācos – apmeklēju dažādus kaligrafijas kursus. Kolēģi uzdāvināja iespēju apmeklēt privātstundas pie izcilas kaligrāfijas skolotājas. Gaidu, kad beigsies ierobežojumi.

- Varbūt ir vēl kādi hobiji?

Supošana. Ar to aizrāvos pirms pāris gadiem. Netālu no Rīgas ir mans ezers, kur regulāri supoju. Pirmajās reizēs, protams, bija bailīgi un nedroši. Mēģināju atkal un atkal. Tas ir tāds azarts - savā dzīvē ielikt, izmēģinātu kaut ko jaunu! Esmu kāpusi arī veikborda zābakos, visai ekstrēma nodarbe! Kad pati vēl mācījos skolā, 16. gadu vecumā sāku nodarboties ar orientēšanās sportu. Joprojām mēdzu meklēt mežā kontrolpunktus, arī meita un mazbērni nopietni ieinteresējušies par šo sporta veidu. Šogad ir sniegs – kad vien varu, apmeklēju distanču slēpošanas trases, slēpes tagad visu laiku mašīnā. Man ir svarīgi pašai parūpēties par to, lai dzīve būtu patīkama un interesanta.

- Tas nozīmē nebaidīties no dzīves.

Kāpēc baidīties? Dzīve ir tik interesanta, esi tikai atvērts un meklē, kas tevi iepriecina. Tā kā daudz esmu ceļojusi  pa Latviju, varu apgalvot, ka mūsu zeme ir ļoti sakopta un tajā dzīvo darbīgi, interesanti, uzņēmīgi cilvēki. Pandēmijas laiks ar saviem ierobežojumiem it kā izgaismoja lieliskus cilvēkus, burvīgas vietas un iespējas tepat, Latvijā.

- Kad skatījos “Personības pilnveidošanas centra” mājas lapā, tur bija arī šāda meistarklase - „Kā izteikt korektu vērtējumu par nepatīkamām lietām.”

Jā, tā ir visapmeklētākā meistarklase. Kopš to vadu, man pašai bijis daudz dažādu atziņu. Ir cilvēki, kam Dieva dots talants vispirms it visā saskatīt labo un ir, kam viss slikti. Vārdam ir spēks – ceļošs vai postošs. Neirolingvistiskā programmēšana ir arī par to, kā sevi vai citus motivēt. Protot pateikt labo, mēs piedodam spēku labajam, sūdzoties un kritizējot – ceļam godā negācijas, paši zaudējam energiju. Mana pārliecība – var par netīkamām lietām runāt ar cieņu, rosinot jēgpilnai tālākai rīcībai. Ja ir patiesa vēlme, lai būtu labāk. Diemžēl, nereti kritizētāji vien ceļ pašapziņu noniecinot ikvienu, kas dara. Tā tagad plaša parādība sociālajos tīklos.

Jā, mums var nepatikt tas vai šis ministrs vai kāds lēmums un ierobežojumi. Bet, kad necienīgi sāk kritizēt tos, kuri šajā grūtajā laikā ir rīcības cilvēki – mediķus, skolotājus, ministrus utt. esmu dusmīga. Es zinu vārda spēku. Kad lasu, piemēram, ciniskus, rupjus komentārus par Latvijas prezidentu, es jūtos slikti, jo Latvija ir viena no manām pamatvērtībām. Šī ir mana valsts un mans prezidents - man ir cieņa pret abiem. 

Mutesbajārs, kurš publiski apsaukājas, jūtas varens, viltus pašapziņa augusi.

Pašam neko sakarīgu nedarot, bez jēgas kritizēt ir viegli. Savā meistarklasē mācu stratēģiju, kā izteikt vērtējumu tā, lai tam būtu jēga, lai cilvēki to sadzirdētu.

- Kādi ir jūsu plāni šim gadam?

Tagad ir tuvo plānu laiks, nevis plānošana uz piecgadi vai desmitgadi Ir dažas idejas jaunām programmām. Jāizkopj prasmes strādāt ar tehnoloģijām. Pašlaik mācos meditācijas kursos pie laba skolotāja. Vasarā plānoju Latvijas apceļošanu. Rudenī – jaunu sēņu vietu meklēšanu. Es jūtos labi. Man patīk mans darbs un ir ko darīt brīvajā laikā. Mana dzīve ir sakārtota. Jūtos vajadzīga, jo cilvēki grib mācīties. Jāizbauda šis mirklis, šis laiks šeit un tagad, un es to daru.
 

Vizītkarte

Indra Melbārde
“Personības pilnveidošanas centra” direktore.
Grobiņniece.
Mācījās un vēlāk pati strādāja Grobiņas vidusskolā.
5 grāmatu par NLP autore un līdzautore.
Mācījusies: Liepājas pedagoģiskajā institūtā, neirolingvistisko programmēšanu apguvusi Maskavā.
Hobiji: orientēšanās, kaligrāfija, supošana, sēņošana, Latvijas apceļošana.

 

Mūsu klienti